Ēdienu piegādes kurjeri ar koši zilām un zaļām aukstumsomām uz velosipēdiem, skūteriem un automašīnās jau ir ierasta Rīgas ikdienas daļa. Viņi ir ļoti redzami, bet vienlaikus paliek neredzami, jo ikdienas steigā mums nesanāk ar viņiem pa īstam iepazīties un aprunāties. Platformas reklamē kurjeru darba elastību un neatkarību. Ksenofobi kurn par daudzajiem iebraucējiem kurjeru vidū. Vairums vienkārši saņem piegādāto un pat nepievērš uzmanību, kas to atved. Patiesībā, kurjeri ir dažādi gan savos uzskatos, gan gūtajā dzīves pieredzē. Viens no mūsu projekta mērķiem ir saskatīt un atklāt, kas viņi ir, ko viņi domā, kāda ir viņu darba pieredze un kā viņi redz pilsētu un mūsu sabiedrību. Ar viņu palīdzību, mēs gribam kaut nedaudz rast skaidrību, kas ir platformu darbs un kas ir šī darba saldums un sāls, un gribam to parādīt no pašu kurjeru viedokļa, jo kurš gan cits to zina labāk kā viņi paši.
Projekta gaitā satikāmies un intervējām daudzus. Šeit dalīsimies ar dažiem izvilkumiem no dzirdētajiem stāstiem. Fotogrāfe Aija Melbārde fotosērijā “Cilvēks aiz kastes” iemūžinājusi uz ielas sastaptos kurjerus. Visos stāstos kurjeru vārdi ir mainīti un neviens no stāstītājiem neparādās fotogrāfijās, jo mūsu mērķis nav kādu īpaši izcelt, bet gan atgādināt, ka aiz katras “kastes” ir dzīvs cilvēks, ar savām sajūtām, domām, viedokli un dzīves pieredzi. Liels paldies visiem kurjeriem, kas iesaistījās un ļāva mums nedaudz ieskatīties viņu ikdienā!
Aija Melbārde. Fotosērija “Cilvēks aiz kastes”. Rīga, 2023.
KURJERS AR SAKSOFONU
Sauksim viņu par Sergeju. Sergejs ir dzimis un audzis Rīgā. Līdz 10.klasei pārsvarā gan ģimenē, gan skolā sazinājies tikai krieviski, jo no radiem latviski runājot tikai vectētiņš. Paralēli skolai apmeklējis mūzikas skolu, un pēc 10.klases, vecmāmiņas skubināts, iestājies vidusskolā ar mūzikas novirzienu, kur spēlējis saksofonu. Pabeidzis 4.kursu Covid apstākļos, bet pēc tam izlēmis, ka profesionāli ar mūziku saistīties nevēlas un iestājies universitātē elektroenerģētikas specialitātē. Kādu laiku strādājis arī auto servisā par automehāniķi. Tagad strādā kā kurjers un pa laikam “piehaltūrē” spēlējot saksofonu. Automehāniķa iemaņas noder kurjera darbā, kad nākas labot auto, ar kuru piegādā ēdienu.
Šobrīd Sergejs strādā algotu darbu līdz 17:00, bet pēc tam vakaros braukā ar auto kā kurjers. Piegādā, kamēr ir pasūtījumi un kamēr pats vēlas. Laika gaitā uzkrāta pieredze, kā gūt maksimālo labumu no kurjera darba, atsakoties no piegādēm, kuras nav izdevīgas, bet vienlaikus iekļaujoties platformas noteiktajās normās. Tas nemaz nav tik. vienkārši – visu laiku jākalkulē līdzi, lai būtu izdevīgi.
Sergejs strādājis gan Wolt, gan Bolt platformās un var salīdzināt to priekšrocības un trūkumus. Piemēram, Bolt priekšrocībā ir tā, ka samaksu par nostrādāto saņem katru nedēļu, kamēr Wolt maksā ik pa divām nedēļām – mēneša vidū un beigās. Savukārt, Wolt vairāk rūpējās par saviem kurjeriem, piedāvājot apdrošināšanu. Wolt arī salāgo platformā reģistrēto kurjeru skaitu ar paredzamo pasūtījumu skaitu un neapstiprina darbā kurjerus vairāk kā nepieciešams, tādējādi cenšoties mazināt situācijas, kad kurjeram nākas ilgi gaidīt “pa tukšo”.
Sergejam šķiet, ka kurjeriem vajadzētu saņemt vairāk. Īpaši tāpēc, ka degvielas cenas un autoservisa izmaksas ir ievērojami pieaugušas. Vienlaikus, iespēju kurjeriem apvienoties arodbiedrībā un pieprasīt augstāku samaksu, viņš vērtē skeptiski. Viņš uzskata, ka latviešiem pietrūkst dumpinieciskuma. “Lai kas tāds notiktu, ir jābūt cilvēkam, kas to aizsāk, kas saorganizē. Un vietējiem ir tipiski domāt – principā jau tīri normāls darbs, neviens manas tiesības nepārkāpj, neviens tev neko pretlikumīgu neliek darīt. Viss ir kārtībā”. Iebraucējiem, piemēram indiešiem, savukārt, nav lielas izvēles kur strādāt. Kurjera darbs ir tikpat kā vienīgais, kuru viņi var veikt. Tāpēc arī viņi, diez vai būtu ieinteresēti iesaistīties arodbiedrībā un streikot.
Aija Melbārde. Fotosērija “Cilvēks aiz kastes”. Rīga, 2023.
PAMEST SKATU PĀR KREISO PLECU
Sauksim viņu par Noa. Noa ir 35 gadus vecs, kā pats saka “cilvēks parastais”, lai gan pietiek minēt, ka Noa identificējas ar nebināru dzimumu un ir viens no Latvijas drag king kustības aktīvistiem, lai daudziem viņš šķistu pat ļoti neparasts. Viņš dzīvo Bieriņos kopā ar savu partneri. Rūpējas par kaķi un vistu un brīvdienās pie viņiem paliek partneres trīs bērni no iepriekšējām attiecībām.
Savulaik Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvis bakalaura grādu inženierzinātnēs. Par izglītības izvēli saka: “Es vienkārši kaut kā tajā laikā plūdu līdzi straumei. Valdība teica, ka vajag inženierus. Es tad arī aizgāju tur, kur piedāvāja budžeta vietas, nevis tur, kur es gribēju. Es būtu gribējis varbūt arhitektūrā, bet tur netiku. Un diemžēl nemēģināju vairāk”. Pēc tam divus gadus mācījies Nīderlandē maģistratūrā, specializējies tieši ūdens sistēmu inženiertīklos. Pēc mācībām atgriezies Latvijā un uzreiz iekārtojies labā darba vietā savā specialitātē kādā Nīderlandes uzņēmumā. Kaut darbs bijis labi apmaksāts, tas tomēr nav sagādājis gandarījumu. Noa vairāk interesējusi sistēmu projektēšana, bet darbs sanācis vairāk administratīvs ar dokumentiem. Pārgājis uz Rīgas Ūdeni, kur strādājis kādu laiku kā jaunākais inženieris. Viņa uzdevums bija izskatīt iesniegumus un izsniegt tehniskos norādījumus, kad cilvēks vēlējās pieslēgties Rīgas Ūdenim. Noa ātri sapratis, ka šis nav viņa aicinājums: “Atkal papīru darbs. It kā viss forši. No rīta ir tāda čupa, vakarā mazāka. Bet redzēju, ka nekādas izaugsmes man tur nav. Un man bija sajūta, ka man tur zāģē nost spārnus.”
Piedaloties vairākās apmaiņas programmās Nīderlandē Noa sapratis, ka vēlas ko dzīvē mainīt un iestājies maģistratūrā Latvijas Mākslas akadēmijā. Šobrīd Noa sevi vairs neuzskata par inženieri, bet gan performanču mākslinieku, komiķi un drag king aktīvistu. Wolt kurjera darbs noder, lai gūtu papildus ienākumus starp studijām un radošo darbu. Visumā, Noa cenšas nepārsniegt 500 EUR slieksni mēnesī, no kura jāsāk maksāt lielāki nodokļi.
Noa “wolto” pārsvarā vasarā un, ja nav sniegs, arī ziemā. Sākotnēji brauca ar parasto velosipēdu, vēlāk pārgāja uz elektro velosipēdu. Strādā ne vairāk kā piecas dienas nedēļā laikos, kad ir vairāk pasūtījumu. Dažas dienas izbrauc no rīta no 11:00 līdz 14:00 un tad atkal vakarā no 18:00 līdz 21:00. Citas dienas tikai no rīta vai tikai vakarā. Jautāts, kāpēc nestrādā vairāk, Noa atzīst, ka ļoti nogurstot. “Lai arī man viens kurjers teica, ka tā ir tikai prakse, tomēr tā gluži nav. Es varu censties ēst, cik labi vien spēju – rīta putra, pa ceļam riekstu mikss utt. – bet tāpat es ļoti nogurstu. Arī tagad ar elektro velo, es tāpat nogurstu. Dažreiz gadās, ka jākāpj augstu pa kāpnēm vai gadās kāda smagāka piegāde. Un vispār sasprindzinājums šai darbā nodgurdina.” Ja strādā tikai no rīta vai vakarā, tad dienā sanāk nobraukt aptuveni 40 kilometrus, ja visu dienu – tad attiecīgi 80 kilometrus. Kāpēc nestrādā ar auto? Noa saka, ka viņam nav pieņemami “nomest auto citiem pa ceļam”. “Man, latviski runājot, besī ārā, jo, ja es braucu ar velosipēdu un kāds ir nolicis pa pusei uz velo celiņa, tad es riktīgi cepos. Rupjas zīmes es nerādu, bet bieži vien tomēr pamāju ar roku vai pasaku skaļāk – ko tu dari, kur parkojies? Es jau saprotu, ka auto kurjeram tomēr ir jāspēj nomest mašīnu, uzlikt avārijas gaismas, skriet pakaļ. Nu, man nav iekšā.”
Uz velosipēda Noa jūtas labi, kaut par vietējo satisksmes kultūra viņam ir ko teikt. “Man Nīderlande ļoti palīdzējusi noteikti”, viņš sāsta “Tur gan velo kultūra ir pilnīgi savādāka, bet esmu tur iemācījies labu un svarīgu lietu – mest skatienu pāri kreisajam plecam pirms jebkura manevra. Man liekas, ka šeit daudzi nemaz nepaskatās, vienkārši izlec un dara. Ārprāts! Tur Nīderlandē nevarētu. Visi ir kārtīgi, ļoti kvalitatīvi un droši brauc. Un šeit var sanākt tādas muļķības, kur braucot kāds nepaskatās un iebrauc citā velosipēdistā vai gājējā. Jā, es jūtos ļoti droši, rādu visus pagriezienus, rādu citiem satiksmes dalībniekiem, ko es darīšu. Man ļoti nepatīk auto mašīnas, kas nerāda pagriezienus, jo es ļoti skatos, ko auto mašīna darīs, jo es arī tā kā cienu visus satiksmes dalībniekus. Un, ja es redzu, ka viņš nerāda labo pagriezienu, tad es arī minos. Un tik bieži vienkārši man ir jābremzē pēdējā brīdī, jo mašīna domā savādāk.”
Nopietnos negadījumos Noa nav iekļuvis, bet ir bijušas atsevišķas epizodes, kas spilgti ilustrē Latvijas sabiedrībā valdošo savstarpējās saskarsmes kultūru. Noa stāsta: “Es esmu paslīdējis uz tramvaja sliedēm, novēlies no velosipēda. Un tur ir mazs stāstiņš. Auto mašīna brauc, es tur esmu lejā, lēnām kārpos augšā. Un nolaižas mašīnas stikls, un cilvēks smīnēdams saka “Very good delivery!” Būtu apturējis mašīnu un apjautājies, vai viss kārtībā, bet nē – tik smieklīgi, ka Wolts nokrita.” Vispār, Noa saka, ka, kad kurjers nogāžas tur ir daudz emociju un lielākā no tām ir kauns – kurš redzēja, kā man tur nesanāca? Tad galvenā rūpe fiksi savākties un nevis domāt par to, ko tiešām esi sasitis.
Nepatīkami brīži gadās arī restorānos. Piemēram, Noa stāsta par pieredzi restorānā Ozīriss: “Ozīriss” nav prasta vieta, protams. Tur galu galā pusdieno Džons Malkovičs kopā ar Andreju Žagaru”, Noa saka, ar zināmu ironiju. “Mums aplikācijā tiek parādīts, kad ēdiens ir gatavs. Un es kādu brīdi mīņājos ārpusē, kur ir galdiņš kurjeriem. Pasūtījumu nenesa un nenesa. Domāju – labi, es iešu iekšā. Iegāju, man uzreiz saka – te gan nevajag nākt, jums ārā ir vieta. Es protams atvainojos, bet sajutos kā zemāka šķira. Tas nebija pārāk patīkami. Sapratu, ka viņiem bija svarīgāk apkalpot tos cilvēkus uz vietas, nevis atnest to maisiņu man. Es ātri izgāju ārā un domāju – viss kārtībā, viss kārtībā, turies, pašapziņa, turies. Jo tik stulba sajūta, kad tev tā norāda. Plus ne jau es tur kaut kā uzbāzīgi ienācu. Pavisam klusu, uzmanīgi somu nesu, lai nekur nepieskartos. Zinu, kur ir kurjera vieta, bet tad neatzīmējiet, ka ir ēdiens gatavs, jo tas ir mūsu zaļais signāls, ka, nu – kur ir, kur ir? Mums ir jāsteidzas, gribam naudiņu pelnīt, tad mēs gribam steigties.
Rezumējot to, kas visvairāk nepatīk kurjera darbā, Noa saka, ka laikam brīži, kad viņu neuztver kā cilvēku. “Kad mūs – kurjerus – uztver kā vienu kopumu, ka Wolt kurjers nozīmē, ka brauks pie sarkanā, apdraudēs citus satiksmes dalībniekus, pārsvarā tos, kas iet pa ietvi. Bērni vai arī ļoti jauni cilvēki objektivizē – o, woltiņš brauc. It kā jau labi, bet, nu, es esmu Noa – cilvēks. Reiz bija tādi jauni vīrieši, kas izdomāja, ka vajag izspēlēt baigo joku. Viens pienāca, viņi tāds bariņš stāv, viens no viņiem pienāk. Un tagad man taisīs somu vaļā. Un es vienkārši pagriezos un saku – ko tu dari? Un tas bija negaidīti, ka man izdevās tāda reakcija, jo viņš uzreiz aplauzās un – atvaino, atvaino. Bet tas nav smieklīgi! Arī tur kaut kādi izsaucieni, precīzi neatcerēšos, bet – iedod picu! Vai – dod man, kas ir tev! Tās situācijas, protams, aizplēn. Bet īsumā tas sāp, ka uz mums skatās kā uz vienu masu, par kuru ir viedoklis.Mēs tomēr esam atsevišķi cilvēki.”
Toties esot kurjeram ir lieliska iespēja redzēt vietas, kuras parastiem “mirstīgajiem” nav pieejamas. Piedevām, kurjera darbā novērotais Noa kalpo kā izejas materiāls performancēm un mākslas projektiem. Noa stāsta: “Man taču tā arhitektūra patīk un dizains, un kad es tieku jaunajās mājās vai kaut kur citur, tad es vienmēr visu izpētu, sabildēju kaut kādas vitrāžas, izbaudu lifta braucienus uz 23.stāvu. Nu, tādas lietas, kur parasts cilvēks netiktu. Tad kaut kādās mājās ir siena ar kaķu bildēm. Tādus skatus, ko ikdienas cilvēks neatrastu un nezinātu.”
Aija Melbārde. Fotosērija “Cilvēks aiz kastes”. Rīga, 2023.
RĪGAS TEKSTILS, LIDO, BOLT
Tā tikai šķiet, ka visi kurjeri ir gados jauni vīrieši. Ir arī sievietes. Sauksim viņu par Dzidru. Dzidra ir pirms-pensijas vecumā un viņai četri nu jau pieauguši bērni. Viņa strādā kā Bolt un Wolt autokurjers jau vairāk kā gadu.
Pirms tam Dzidrai ir bijusi gara un raiba darba pieredze. Savulaik pēc vidusskolas, mamma pārliecinājusi, lai mācās par šuvēju profesionāli tehniskajā skolā par šuvēju, kas atradās uz Stučkas ielas, tagadējās Tērbatas iela. Dzidra saka: “Es šūt ciest nevarēju, bet samierinājos. Gribēju tikt kleitu un kostīmu šūšanas grupā, bet netiku. Tiku mēteļu grupā, kur nomācījos astoņi mēneši un aizgāju projām. Kādu laiku nedarīju neko, tad izmācījos par vērpēju un sāku strādāt uzņēmumā Rīgas tekstils”. Tur strādājot iepazinusies ar savu vīru, ar ko kopā ir jau gandrīz 40 gadus. Piedzimuši bērni. Nostrādājusi Rīgas tekstilā līdz tā slēgšanai līdz ar Padomju savienības sabrukumu. Pēdējo trīs mēnešu algu saņēmusi dzijā.
Pēc tam ilgi strādājusi veikalā, bet kādā brīdī sapratusi, ka kaut kas jāmaina. “Tikai nepadomājiet ko sliktu, bet es sapratu, ka sāku ienīst cilvēkus. Man bija tāds veikaliņš, kur viss bija, sākot no saknēm un beidzot ar alkoholu. Cilvēks ienāk veikalā un spaida kartupeli. Es nesaprotu, ko tur viņu spaidīt. Sapratu, ka man ir jāiet prom, kamēr neesmu uzrāvusies uz rupjības kādas. Aizgāju strādāt uz viesnīcu par trauku mazgātāju. Nostrādāju četrus gadus, bet vīrs mani sāka terorizēt. Viņam apnika, ka es kādreiz nācu mājās nakts vidū trijos vai četros, jo bija banketi, viss bija jānovāc. Rokas un kājas man sāka sāpēt. Vīrs teica, saka, ej prom no darba, pasēdi mēnesi mājās atpūties, bet man jau nav miera, es nevaru mājās sēdēt.” Sāka uzreiz pētīt ss.lv darba sludinājumus. Ieraudzījusi, ka Lido meklē kurjerus un pieteikusies. Strādājusi ar savu mašīnu. Nostrādāja trīs gadus, bet apnicis – vienas un tās pašas adreses, vieni un tie paši klienti. Tad kopā ar kolēģi pārgājušas uz Bolt.
Tagad strādā kā kurjers tikpat kā septiņas dienas nedēļā. Par savu ikdienas ritmu stāsta: “Es parasti strādāju, kad Bolt ir bonuss laiks [t.i. noteiktos laikos, kad ir daudz pasūtījumi, un Bolt paaugstina likmes], piemēram, no pus vienpadsmitiem līdz diviem. Tad es aizbraucu mājās uz kādu stundu, jo man ir ļoti slims suns, diemžēl pie kura man ir jābrauc, jo vīrs ir darbā. Tad es braucu otrreiz mājās no kādiem četriem līdz deviņiem vakarā. Sestdienās un svētdienās, kad vīrs ir mājās, es varu nostrādāt līdz vakaram. Tad cilvēki ir brīvi un pasūtījumi nāk. Kad ir lietus, arī es varu nostrādāt visu dienu, jo cilvēki pasūta ēdienu.”
Visumā Dzidra ar iespēju strādāt sev ērtā laikā ir apmierināta. “Man ir tāds vecums, kad es negribu sēdēt stundas no līdz. Man jau tas ir grūti. Es labāk nostrādāju vienu dienu 10 stundas Bolt, bet nākošo varu pusdienās būt mājās un pastrādāt vakarā vai arī otrādāk. Mani tas ļoti apmierina”, Dzidra saka.
Kaut arī kurjeri ir pašnodarbinātie un platformas sevi pasniedz tikai kā vidutājus starp klientu, kas pasūta ēdienu, restorānu un kurjeru, platformām ir savi paņēmieni, kā ietekmēt kurjerus. Viens no tiem ir konta bloķēšana. Ja kurjers, pēc platformas ieskatiem, ir kaut kādā veidā rīkojies nepareizi vai pārkāpis noteikumus, viņa konts tiek bloķēts un viņš zaudē iespēju strādāt. Diemžēl ne vienmēr šī bloķēšana ir pamatota. Dzidra stāsta, ka reiz viņa tikusi nobloķēta uz veselām piecām dienām, kaut nemaz nav jutusies vainīga: “Man bija gadījums, ka es aizvedu klientam pasūtījumu, es zvanu pie durvīm, bet neviens durvis vaļā never. Zvanu reizes trīs – klusums. Es nolieku maisiņu pie durvīm, jo mēs varam nolikt pie durvīm un atzīmēt, ka ir piegādāts. Klients redzēs, ka piegādāts, attaisīs durvis un paņems. Tikko es maisiņu nolieku un sāku kāpt lejā, izskrien vīrietis no dzīvokļa un prasa, kāpēc es to maisiņu esmu nometusi zemē. Es saku, piedodiet, es jums trīs reizes zvanīju pie durvīm un maisiņu nemetu, bet noliku. Pēc divām dienām mani nobloķēja. Klients bija uzrakstījis sūdzību.” “Klientam, protams, taisnība. Es pierādīt neko nevarēju”, viņa sarūgtināta piebilst.
Gadās arī nepatīkamas saķeršanās ar klientiem, kuros taisnība paliek viņas pusē. “Man bieži iznāk vest alkoholu no Bolt Market”, Dzidra stāsta. “Mums sistēmā ir norādīts, ka, piegādājot alkoholu, ir jāpārbauda klienta vecumu. Ja es redzu, ka klients ir ļoti jauns, es prasu dokumentus. Tā es reiz paprasīju dokumentu un sanāca nepatīkami. Man nebija jāiet mājā iekšā un ieeja bija no ielas puses pirmajā stāvā. Tur priekšā piedzērušies puiši, kas runā pretim – kas tu tāda esi, kāpēc mums tev kaut kas ir jārāda. Es saku, ka nevaru dot bez dokumenta. Viņi mani pasūtīja visur, kur vien var pasūtīt. Beigās gan parādīja to dokumentu, un es atdevu alu. Pagriezos, gāju projām, bet neizturēju un arī pasūtīju. Pēc tam piezvanīju Bolt un pateicu adresi. Nezinu kā būtu, ja man būtu līdz dzīvoklim jāpiegādā. Pieci piedzērušies čaļi tomēr… ”
Dzidra saka, ka visi domājot ka kurjeri nez kādi miljonāri, bet tik saulaini nemaz nav. Nopelnīt var, bet ir arī daudz izmaksu – degviela, mašīnas remonts. Viņai, strādājot dienā aptuveni 10 stundas, izdodas nopelnīt 60 eiro, no kuriem vēl jāsamaksā par degvielu. Kad samaksā nodokļu, tad nekas daudz tur pāri nepaliek. Vienu brīdi Dzidra pat gribējusi aicināt citus kurjerus, lai kopīgi vēršas pie Bolt un pieprasa lielākas likmes, bet neguvusi nekādu atsaucību. “Es saprotu, ka viņiem vienkārši bail. Viņi negrib līst priekšniecībai augumā, jo viņus var nobloķēt. Man pašai nav bail, ka nobloķēs. Es sev darbu atradīšu. Aiziešu uz citu vietu, jo braukāšana tas ir mans. Pasēdēt pie stūres, man tas ir kaifs. Kas tur, ko baidīties. Vajag tik kustēties.”
Aija Melbārde. Fotosērija “Cilvēks aiz kastes”. Rīga, 2023.
NO TEIKAS LĪDZ ĶENGARAGAM UN BURGERS PAR BRĪVU
Sauksim viņu par Ansi. Ansis kā Bolt kurjers strādā jau vairāk nekā gadu. Dzimis un audzis Jūrmalā, nopietni trenējies futbolā, strādājis par trenera palīgu. Pēc vidusskolas beigšanas uzsācis jurisprudences studijas. Kurjera darbu izvēlējies, jo studiju laikā vēl nav bijusi iespēja strādāt izvēlētajā studiju nozarē. Kurjera darbam viss nepieciešamais bija – gan zināšanas par Rīgu un tās izvietojumu, gan pārvietošanās līdzeklis. Vēlāk gan izdevies atrast arī darbu nozarē, tāpēc kurjera darbs šobrīd kļuvis par “papildus darbu darbam” jeb tas tiek pakārtots pārējam nedēļas grafikam, nedēļā vidēji kurjera darbam atvēlot 16 stundas.
Ansis ir strādājis gan ar divriteni, gan auto. Sācis ar divriteni, bet ātri sapratis, ka velokurjera darbs ir fiziski ļoti nogurdinošs un nav tik ienesīgs. Par savu pirmo darba dienu viņš stāsta: “Izbraucu no Teikas. Pirmo pasūtījumu saņēmu pēc aptuveni pus stundas. Teikā nekas neķērās. Es izbraucu vienu nelielu aplīti nelielu pa tuvākajām ēdiena pasūtīšanas vietām. Vēl īsti nezināju kā strādā tā pasūtījumu uztvere. Un tad es sapratu, ka tur nav ko meklēt, pārbraucu pāri VEF tiltam, tad tuvāk centram, sākās pirmie pasūtījumi.”
Kurjera darbā galvenais instruments ir, protams, telefons. Ansis stāsta, kā tieši pienāk pasūtījumi: “Tev sāk telefons vibrēt, skan melodija. Man 15 sekunžu laikā, ja nemaldos, jāizlemj, vai apstiprinu pasūtījumu. Kad apstiprinu, man izlec adrese no kuras man jāsavāc. Tikko piebraucu restorānam vai kafejnīcai, nospiežu, ka esmu atbraucis, un man parāda, vai pasūtījums ir gatavs un var to savākt vai vēl jāpagaida. Tiklīdz atnāk paziņojums, ka var savākt pasūtījumu, es to savācu, nospiežu “uzsākt piegādi”, un tad parādās adrese uz kuru jāpiegādā. Tur atdod pircējam un viss.”
Apmaksātā darba daļa ir no restorāna līdz klientam, un reizēm tā piegādājot no vienas vietas uz nākamo, kurjers tiek aizvests tālu prom vietas, kurā darbu sācis. Tad pašam jātiek atpakaļ. Ansim tā bijis pašā pirmajā dienā, kad strādājis ar divriteni: “Dienas laikā mani pasūtījumi “aizveda” līdz pat Ķengaragam. Pēc tam pašam bija jātiek atpakaļ uz Teiku. Tajā dienā es ar riteni nobraucu 20 kilometrus. Pēc tam nākamajā dienā, es biju baigi noguris. Tagad braukāju pārsvarā ar mašīnu.”
Katram transportlīdzeklim gan ir savas priekšrocības un savi trūkumi. “Ar divriteni mēdz gadīties, ka ēdiens kaut kā nokrīt, izbirst kartupeļi frī, vai sakratās dzērieni”, viņš saka. “Ar mašīnu tas nav. Ar mašīnu savukārt, var nebūt kur nostāties. Un arī tas, ka degviela jālej.” Bet visumā, pēc Anša domām, ar automašīnu tomēr sanāk izdevīgāk. “
Ansim patīk, ka kurjera darbu vari veikt sev izvēlētā laikā un vietā, taču tas prasa arī zināmu paškontroli. Katra kurjera reitingu ietekmē pieņemto pasūtījumu skaits. Kā tieši tiek aprēķināts kurjera reitings un kā tas ietekmē, kurjeram piedāvātos pasūtījumus, ir zināms tikai platformu vadītājiem. Ansis stāsta savus novērojumus: “Jo Tu vairāk pasūtījumus pieņem, jo augstāks būs tavs tev reitings. Ja Tu pieņem mazāk par 80 procentiem pasūtījumu, kuri Tev atnāk, tad Tev krītas reitings. Jo Tu ātrāk piegādāsi, jo augstāks reitings. Cilvēki var likt tās zvaigznītes tāpat kā par taksi. Ja Tu kaut ko tur izgāzīsi, atvedīsi bumbulī sačokurotu picu, protams, Tev ieliks mīnusiņu vai piezvanīs Boltam, un tas samazinās tavu reitingu.”
Minot kurjera darba mīnusus, Ansis norāda, ka bieži vien vairāk laika nekā pati piegāde, prasa klienta dzīvesvietas atrašana – jāiet lieli līkumi, jākāpj augstākajos māju stāvos. Tas protams samazina kurjera ienākumus.
Dažreiz gadoties arī pārpratumi, bet reizēm to rezultātā var tikt pie brīvpusdienās. Ansis stāsta: “Man bija viens atgadījums, ka es atbraucu pēc pasūtījuma. Saspiežu visas pogas un man rāda, ka ēdienam jābūt gatavam pēc 5 minūtēm. Paiet tās 5 minūtes – nav gatavs. Paiet vēl 10 minūtes – vēl joprojām nav gatavs. Paiet vēl pusstunda. Ar mani kopā gaida vēl kādi septiņi Bolt un seši Wolt kurjeri. Visi vienuviet. Es pirmais atbraucis. Viņi visi atbrauc un aizbrauc. Pēc 45 minūtēm es domāju “WTF, es vienīgais palicis!” un eju dusmīgs iekšā. Skatos, ka viena kastīte stāv ar burgeri. Izskatās pēc tā, kas man būtu jāpiegādā. Jautāju, vai šis burgers ir gatavs, viņš tāds paskatās, saka: “Jā, gatavs, bet es laikam nenospiedu to pogu, ka var nākt savākt pasūtījumu… Labi, es uztaisīšu jaunu, Tu vari šo ņemt, ja gribi.”
Aija Melbārde. Fotosērija “Cilvēks aiz kastes”. Rīga, 2023.
RĪGAS IELU LABIRINTOS
Sauksim viņu par Ali. Ali ir dzimis un audzis Azerbaidžānā. Pirms trīs gadiem atbraucis uz Latviju, lai studētu datorzinātnes Rīgas Tehniskajā universitātē. Abi viņi vecāki ir uzņēmēji un kopā ar Ali piecus gadus jaunāko brāli dzīvo Baku. Ali ne tikai mācās, bet cenšas vecākiem palīdzēt finansiāli kā spēj. Iebraucis Latvijā, sākumā strādājis restorānos, bet tad ievērojis pa ielām braucošos kurjerus un nolēmis izmēģināt. Iesācis ar velosipēdu. Tad nokārtojis autovadītāja tiesības un turpmāk strādājis kā autokurjers.
Ali Latvija šķiet lieliska vieta, kur dzīvot un strādāt. Te neesot pārāk daudz cilvēku un, kas kurjeram būtiski, satiksmes sastrēgumi esot samērā nelieli. Ali no rīta līdz centram, kur sāk darbu, var nokļūt nieka 20 minūtes, kas ir ļoti maz. Dzīve salīdzinoši ir lētāka, kā citās Eiropas valstīs. Un mācības universitātē arī nav pārlieku grūtas un dārgas. Pēc Ali aprēķiniem, šeit var izdzīvot ar apmēram 600 EUR mēnesī, kas nav pārāk daudz. Arī vīzu režīms Latvijā ir daudz viesmīlīgāks. Itālija piešķir vīzas tikai uz neilgu laika periodu. Ungārijā vispār ļoti grūti vīzu nokārtot. Latvija ir viesmīlīga. Dzeramnaudu gan latviešu dod samērā. Ali ir draugi Lietuvā, kuri dzeramnaudās nopelna dienā papildus pat 20 EUR. Latvijā, šķiet, tā nav pieņemts.
Ali labprāt strādātu savā specialitātē, bet vīzas nosacījumi ļauj strādāt ne vairāk kā 20 stundas nedēļā. Vairums darba devēju nevēlas darbiniekus uz pusslodzi, tāpēc nākas paciesties līdz bakalauru studiju beigām. Pēc tam Ali plāno turpināt studijas maģistratūrā, kad vīzas nosacījumi ļaus strādāt pilna laika darbu. Maģistra studentiem tiek piedāvāta prakse un, ja esi labs darbinieks, ir lielas izredzes iekārtoties patstāvīgā darbā. Bet pat tad, viņš domā izmantot Wolt un Bolt, lai vajadzības gadījumā nopelnītu papildus naudu.
Wolt un Bolt kurjera elastīgais darba laiks Ali patīk vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, var izgulēties. Otrkārt, var savienot ar studijām. Visbeidzot, var ceļot. Ali ceļo daudz un viņam patīk, ka var jebkurā brīdī uz nedēļu vai divām aizbraukt, neprasot priekšniekam atļauju. Kā kurjers Ali strādā vidēji sešas stundas dienā. Reizēm nostrādā veselu dienu – divpadsmit stundas, reizēm pastrādā pāris stundas starp lekcijām. Brīdī, kad Ali runājam mēneša laikā viņš ir veicis 322 piegādes no nobraucis 2000 km.
Pašnodarbinātā statuss Ali nav nekas svešs, jo no agras bērnības redzējis, kā savos uzņēmumos strādā abi vecāki. Bet tam, ka neesi darbinieks ir gan plusi, gan mīnusi. Galvenais pluss ir tas, ka neviens tev nevar pateikt, kas tev jādara un ko tu nevari darīt. Mīnuss, savukārt, tas, ka izaugsmes iespējas ir daudz ierobežotākas un virzība uz priekšu notiek daudz lēnāk.
Rīgas ielas gan esot kā labirints. Sākumā, kamēr tik labi nepazinis pilsētu, tas bija vienlaikus izaicinoši, bet arī interesanti. Pat ja aplikācija iezīmē īsāko ceļu, bieži nākas meklēt kā tieši tikt klāt attiecīgajai adresei. “Tieši kā burvju labirints” Ali smejas. Viens no lielākajiem darba izaicinājumiem ir atrast vietu, kur novietot automašīnu. Ali prāto, ka būtu jāievieš uzlīmes, kas policijai norādītu, ka attiecīgā automašīna pieder kurjeram, kurš šobrīd strādā un ļautu mašīnu novietot uz 10 minūtēm, nebaidoties no sodiem. Tas stipri atvieglotu viņa ikdienu.
Aija Melbārde. Fotosērija “Cilvēks aiz kastes”. Rīga, 2023.
"STĀV UZ IELAS HALĀTIŅĀ UN MANI GAIDA"
Sauksim viņu par Klāvu. Viņš nāk no neliela pagasta Latvijas vidienē, kur pabeidzis ģimnāziju. Neilgu laiku mācījies augstskolā, bet mācības nav pabeidzis. Dzimtajā pagastā sakarīga darba nav bijis. Vienīgā iespēja bijusi strādāt lopkopībā vai mežizstrādē, kas nav šķitis vilinoši. Klāvam paticis labot automašīnas. Kāds paziņa ieteicis Bolt, un nu Klāvs jau strādā kā kurjers gandrīz trīs gadus, apvienojot to ar algotu darbu kādā uzņēmumā un gadījuma rakstura automehāniķa darbu.
Bolt ienākumu lielākā priekšrocība, Klāvam šķiet, ir iespēja samaksu saņemt uzreiz un skaidrā naudā. Tas nozīmē, ka, ja tev nepieciešama nauda, tu vari pastrādāt un saņemt no klientiem skaidru naudu par pasūtījumiem. Nauda paliek tev, un tad nedēļas laikā jāatstrādā tā, lai esi atkal pa nullēm. Bet pat, ja nestrādā ar skaidru naudu, Bolts maksā par padarīto akurāti katru pirmdienu.
Kaut arī kurjeri tiek skaidri asociēti ar vienu vai otru platformu, viņi nav šo platformu darbinieki, bet gan partneri. To, Klāvs saka, viņš sākumā nav skaidri sapratis. Tas nozīmē, ka platforma tikai kurjeram sniedz informāciju par klientiem, bet maksājumu par piegādi veic klients tieši kurjeram un platforma tikai saņem komisiju par katru darījumu. Tāpēc kurjeri ir pašnodarbinātie, nevis darbinieki.
Strādāt vispatīkamāk ir tad, ja izdodas ieiet darba ritmā. Izdevusies darba diena ir tāda, kad Klāva vārdiem sakot “visu dienu ir ko darīt, viss raiti iet un neviens nečammājas”. Savukārt, tad, kad esi izlēmis strādāt, bet pasūtījumu nav, sajūta ir nepatīkama. Viņš saka: “Kad esi tādā ritmā iegājis, viss ir vieglāk. Tu kusties un viss notiek. Un tad pēkšņi ir pauze, kad nekas nenāk. Tu divdesmit minūtes sēdi, jau atslābsti un tad tikai atkal kaut kas atnāk. No jauna viss jāsāk. Tāda “raustīšana” man īsti nepatīk. Nepatīk, kad nav plūsma un pasūtījumi nenāk viens pēc otra, vai kad restorānos ir jāgaida nenormāli ilgi, pat veselu stundu”.
Saskarsme ar cilvēkiem kurjera darbā sanāk dažāda, bet visumā tie, kas gaida piegādi ir priecīgi. Klāvs stāsta: “Cilvēki parasti ir priecīgi. Viņi ir izsalkuši un bezmaz vai skrien tev pakaļ! Tu piebrauc, un viņi ziemā stāv čībās, zeķēs un šortos. Stāv uz ielas halātiņā un gaida mani. Seko līdzi pasūtījumam un, kad es zvanu, saka, ka jau ir ārā. Saka “Esmu aiz stūra un gaidu tevi!” Ļoti priecīgi! Un reizēm ir cilvēki ar kustību traucējumiem, kuri ir ļoti priecīgi, ja tu uznes ēdienu augšā pa trepēm! Tā šai darbā ir patīkama lieta. Tāpat ir patīkami, ja braucot tu redzi jau redzētus cilvēkus un viņi pamāj vai pasveicina. It kā sīkums, bet patīkami.”
Aija Melbārde. Fotosērija “Cilvēks aiz kastes”. Rīga, 2023.