Raksts veidots, lai raisītu diskusiju par studentu iesaisti zinātnē un šādas līdzdalības nepieciešamību. Rakstā nav atrodamas visas atbildes uz jautājumu, kāpēc šādām “akadēmiskajām orģijām” un “zinātniskajām izrādēm” būtu jāpiešķir nodokļu maksātāju nauda, bet tiek sniegts ieskats par pētījuma lietderību jauno pētnieku redzējumā. Termini “students” un “jaunais pētnieks” turpmāk tekstā izmantoti kā sinonīmi, lai norādītu, ka pētījums radījis studentu interesi un pārliecību turpināt darboties pētniecības jomā. Rakstā netiek analizēts un komentēts konkrētu personu teiktais, taču kontekstam izmantoti līdzšinējie komentāri digitālajā telpā.
Šobrīd par to, ka pētījums ir ne tikai par kurjeriem, bet arī plašākām sabiedrības pārmaiņām, kas īpaši svarīgas skatoties nākotnes virzienā, liela daļa ir aizmirsuši. No nodokļu maksātāju naudas zagšanas, nepieciešamības pēc KNAB iejaukšanās un 100 000 eiro par vienu secinājumu līdz pētījumam, kuru labāk veiktu 12. klases skolēns savā zinātniskās pētniecības darbā vai vienkārši varētu izmantot “vingrinājumam” zinātniskajā darbībā. Pa vidu vismaz izskanējis arī tas, ka pētījumā iesaistīti studenti – kam tie vajadzīgi? Publiskajās debatēs parādījies arguments – ja kāds no pētījumā iesaistītajiem studentiem iesākto problemātikas analīzi risinās savā promocijas darbā, tad mēs kā sabiedrība jau esam ieguvēji. Bet vai tas viss? Šis raksts tieši par to – kāda ir bijusi studentu loma, iesaiste pētījumā līdz šim un kāds ir studentu redzējums par notiekošo, kādi ir ieguvumi un kāpēc studentiem vajadzīgi šāds pētījums?
Pirmkārt, nepieciešams apgāzt izskanējušo pieņēmumu, ka studenti ar interviju palīdzību sapelnījuši tūkstošiem eiro. Kļūdains izrādījies gan matemātiskais aprēķins, gan vispār uzsvars uz finansiālo ieguvumu (piezīme kļūdaino formulu izmantotājiem: finansējums studentiem tika piemērots atbilstoši paveiktajam darbam). Pētījums daudz svarīgāk ir devis neiedomājami lielu pieredzi un prasmes, kas katru dienu ļauj kļūt par arvien labāku jauno pētnieku. Iesaiste pētījumā, un it īpaši lauka darbā, attīstījusi praktiskas iemaņas, kas saistītas gan ar pētījuma vadītāju uzdoto uzdevumu savlaicīgu koordinēšanu, gan laika pārvaldību. Bet vēl lielāka nozīme pētījumam bijusi pētniecības prasmju attīstībā – respondentu rekrutācijā, interviju veikšanā un transkribēšanā. Pētījums ļāvis arī mācīties vienam no otra, apmainoties ar piezīmēm un refleksijām pēc intervijām, apspriežot iegūtos datus un diskutējot par to tālāko izmantošanu. Katram studentam tika sniegta iespēja strādāt ar dažādu problēmu risināšanu, kas palīdzējis attīstīt arī kritisko domāšanu. Vienam studentam būtu gandrīz neiespējami veikt tik liela mēroga lauka darbu tik īsā laikā, kā tas izdevies šī pētījuma kontekstā, tāpēc šāda mēroga pieredze paaugstinājusi arī studentu konkurētspēju akadēmiskajā un profesionālajā karjerā.
Otrkārt, kā minēts iepriekš, no jaunajiem pētniekiem tiek sagaidīts, ka viņu promocijas darbi turpinās pētījumā iesāktās problemātikas izpēti, bet izskatās, ka šajā vēlmē esam aizmirsuši par to, ka līdz doktoram nenonāk dažu dienu laikā. Mēs esam piemirsuši, ka doktorantam ir jāizaug. Kā studenti vēlamies norādīt, ka šāda sabiedrības attieksme (un tās kultivēšana) pret sociālo pētījumu jēgu un pētnieka profesijas noniecināšana, jaunos pētniekus nekādā veidā nemotivē iesaistīties zinātnē. Ja vēlamies šo tik svarīgo jomu Latvijā attīstīt, tad šis pēdējo nedēļu tracis ir lielisks piemērs tam, cik daudz vēl darāmā, lai pētniecību novērtētu plašāka sabiedrība (tas gan ir ļoti svarīgs abpusējs darbs gan no zinātnieku, gan sabiedrības puses). Uzskatām, ka laikā, kad zinātnes finansējums Latvijā ir katastrofāli zems, ikkatra jauna studenta iesaiste pētījumos ir fundamentāls ieguvums Latvijas jauno zinātnieku paaudzes veidošanā. Katrs šāds subjektīvs nozaru politikas pārstāvju negāciju pilnu izteikumu gadījums, kas met nepamatotu šaubu ēnu pār topošo pētnieku darbu un veicina zinātnes lietderības apšaubīšanu sabiedrībā, attur vai vismaz liek rūpīgi pārdomāt vēlmi strādāt zinātnes nozarē Latvijā. Citur pasaulē, īpaši Rietumeiropā, ir ne vien iespējams iegūt morālu novērtējumu un gandarījumu no sabiedrības par konkrētā pētāmā objekta problemātikas izcelšanu un popularizēšanu, bet arī lielāku atalgojumu. Intelektuālā potenciāla un zinātnes nozares attīstības aizplūšana, nemaz nerunājot par potenciāliem ekonomiskajiem zaudējumiem valstij, liek atgādināt, ka šobrīd daļa Latvijas jauno zinātnieku paliek strādāt Latvijā tikai patriotisku jūtu vadīti – bet cik ilgi?
Treškārt, jebkuram studentam jau pirmajās lekcijās tiek skaidrots, ka pētniecība un zinātne mūsdienu Rietumu pasaulē ir neatkarīga no politiskās ideoloģijas vai politikas veidotāju viedokļiem (gribētos pat teikt “iegribām”). Tiek mācīts gan par objektivitāti, gan akadēmisko brīvību. Pētījuma kontekstā gan radusies nedaudz paradoksāla situācija, jo augstāk minētie principi nedarbojas. Dzirdot publiskajā telpā argumentu par pētījumu, ka “šis taču vispār nav svarīgi un mani kā sabiedrības locekli tas neietekmē”, mums, studentiem, ir pietiekami skaidra atbilde – mani tas ietekmē tieši, jo es būšu tas cilvēks, kurš piedzīvos piecdesmit un septiņdemit gadu tālu nākotni, kad platformu nodarbinātība (kā liecina arī daudzi pētījumi) būs lielas sabiedrības daļas ikdienas sastāvdaļa. Mums kā jaunajiem pētniekiem ir svarīgi, ka kopā ar pieredzējušiem pētniekiem varam paredzēt un prognozēt, kā mēs dzīvosim nākotnē, it sevišķi, ja pētījumā iegūtās zināšanas var palīdzēt politikas plānošanā un lēmumu pieņemšanā un sagatavot nākotnes pārmaiņām arī darba devējus. Līdz šim informācija par digitālo platformu nodarbinātības darba apstākļiem un ietekmi uz darbiniekiem ir ļoti fragmentāra, norādot uz nepieciešamību pēc empīrisko datu iegūšanas un analīzes jeb reālās situācijas izpētes.
Ceturtkārt, studentu iesaiste šāda mēroga pētījumā ir vienreizīga studentu iespēja sadarboties ar nozares ekspertiem, tādējādi veicinot profesionālo tīklu veidošanos, kas jaunajiem pētniekiem ir īpaši svarīgi karjeras sākumā. Šī pētījuma vadītājas ir apbrīnojamas savas jomas ekspertes, kuras savas zināšanas un pieredzi pētījuma laikā nodevušas arī studentiem. Sadarbība sniegusi iespēju studiju laikā iegūtās teorētiskās zināšanas pielietotu un pilnveidotu praksē, tādējādi sekmējot konkrēto studentu arī patstāvīgo interesi iesaistīties un izstrādāt tālākos studiju darbus un pētījumus.
Noslēgumā, ceram, ka brīdī, kad būsim ieguvuši doktora grādus, sabiedrībai svarīgi būs nevis runāt par to, kur pazudusi un nozagta valsts nauda, bet varēsim pievērsties pētījumu secinājumu apspriešanai un sociālajos medijos nevis veicināsim naidīgas runas, bet veidosim saturīgas diskusijas par to, kas vēl pētāms. Bet līdz tam gan politikas veidotājiem un nozaru profesionāļiem, gan sabiedrībai kopumā ir kur augt.
Lai dzīvo jaunais pētnieks zinātnē!