Tulkota un saīsināta versija. Raksts pilnā apjomā angļu valodā lasāms Cogatio izdevniecības žurnāla Social Inclusion 2024.gada speciālizdevumā 12.nr. “Pieklājīga darba globālā izzušana? Prekaritāte, ekspluatācija un darbā balstītas ciešanas neoliberālajā laikmetā” (https://doi.org/10.17645/si.7696).
Ievads: izpētes pamatojums
Attīstoties platformu ekonomikai, arvien vairāk cilvēku visā pasaulē izvēlas platformu darbu kā galveno vai papildus ienākumu avotu. Angļu valodā, runājot par platformu ekonomiku un nodarbinātību, tiek lietoti termini gig work un gig economy, velkot paralēles ar gadījuma rakstura darbiem mūzikas industrijā, kur mūziķis sniedz viena vakara koncertu un saņem par to atalgojumu. Platformu darbs ir pielīdzināms šādam gadījuma rakstura darbam jeb “haltūrai”, jo platformās strādājošajiem nav ilgtermiņa darba līguma, kurš garantētu konkrētu atalgojumu. Katrs konkrētais pakalpojums, kā piemēram, ēdiena piegāde, ir kā atsevišķa vienošanās starp restorānu, klientu un kurjeru, kur saistība starp trim pusēm ilgst tikai no konkrētā pasūtījuma saņemšanas līdz pasūtījuma izpildei.
Pēdējos gados dažāda veida platformas ir radījušas apstākļus, kur šādā veidā savus pakalpojumus sniedz visdažādākā veida speciālisti, sākot no programmētājiem un juristiem un beidzot ar santehniķiem un ēdienu piegādātājiem. Platformas, piesaistot pakalpojumu sniedzējus, sola nebijušu autonomiju un elastību, savukārt sociālie zinātnieki vērš uzmanību uz šīs jaunās darba formas nedrošību jeb prekaritāti (Barratt et al 2020; MacDonald & Giazitzoglu 2019; Ravenelle 2019; Zwick 2018). Šajā rakstā, izmantojot informāciju, kas gūta no 56 padziļinātām daļēji strukturētām intervijās ar Wolt un Bolt Food ēdienu piegādes platformās strādājošajiem Rīgā, skaidrojam, kāpēc par spīti platformu darba nedrošībai, darba meklētāji tomēr izvēlas strādāt platformās. Balstoties intervijās, atklājam platformās strādājošo daudzveidību un identificējam piecus dažādus tipus, katrs no kuriem citādi uztver un pieredz nedrošos platformu darba apstākļus, tādejādi, no subjektīva skatu punkta dziļāk skaidrojot platformu nodarbinātības nedrošību.
Jēdziens prekaritāte jeb nedrošība darba kontekstā aktualizējās divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, samazinoties rūpniecībai un attīstoties pakalpojumu ekonomikai, finanšu kapitālismam un to pavadošajam neoliberālismam. Neoliberālisms kā politiskās ekonomikas teorija postulēja, ka cilvēku labklājības izaugsmes galvenais virzītājs ir individuālās uzņēmējdarbības brīvība, privātīpašuma tiesības un brīvais tirgus (Harvey 2005). Neoliberālismam popularizējoties, gan valstis, gan darba devēji samazināja darba ņēmēju sociālās garantijas. Strādājošie tika socializēti par sevi domāt, kā par racionāliem lēmumu pieņēmējiem, kuri konkurē par darba vietām darba tirgū vai ideālā gadījumā kļūst par uzņēmējiem.
Platformu ekonomikas attīstība lielā mērā balstās šajā neoliberālajā ideoloģijā un noved darba apstākļu prekaritāti līdz galējībai (Ravenelle 2019; Schor et al 2020). Klasificējot platformās strādājošos kā pašnodarbinātos, visi brīvā tirgus riski tiek pārcelti no darba devējiem (platformām) uz darba ņēmējiem (platformās strādājošajiem) (Altenried 2021; Barratt et al 2020; Mendonça et al 2023; Ravenelle 2019). Pētnieki norāda, ka platformas sevi pasniedz nevis kā darba devējus, bet kā vidutājus un uzsver šīs jaunās darba formas “elastību”, “darba ņēmēju autonomiju” un “brīvību” (Šibata 2020; Zwick 2017). Platformas ietvarā darba ņēmēji kļūst pilnībā atbildīgi par savu darba apstākļu nestabilitāti (MacDonald & Giazitzoglu 2019), kaut arī platformu piekoptās algoritmiskās vadības rezultātā platformās strādājošo kontrole par saviem darba apstākļiem ir minimāla.
Pārtikas piegādes platformas Rīgā
Uz kopējā Eiropas fona, kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem Latvijā daudzas ekonomiskās un sociālās reformas ir bāzētas izteikti neoliberālā ideoloģijā (Aappel & Orenstein, 2016; Bohle & Greskovits, 2007). Pēc Padomju Savienības sabrukuma nepieciešamība “pieņemt neoliberālas reformas bija īpaši aktuāla”, lai “ģeopolitiski pārgrupētos no austrumiem uz rietumiem” (Aappel & Orenstein, 2016, 317–318). Salīdzinot ar rietumvalstīm, kurās neoliberālisma attīstības laikā jau bija izveidojusies stabila vidusšķira (Mau 2015), bijušajās padomju republikās, tostarp Latvijā, neoliberālās reformas tika veiktas, lielai sabiedrības daļai dzīvojot ekonomiski samērā sliktos un nestabilos apstākļos (Eglītis & Lāce 2009). Hadsons (2014) pēcpadomju neoliberalizāciju Latvijā raksturojis kā “Vašingtonas un starptautisko finanšu institūciju virzīto finanšu ekspluatācijas, tirdzniecības atkarības un zemu algu politikas attīstību” (Hadson 2014). Viens no šīs neoliberālās pieejas piemēram ir Latvijas valsts rīcība pēc 2008.gada krīzes, kad valsts izvēlējās aizsargāt bankas, nevis kredītņēmējus (Ozoliņa 2019; Sommers & Woolfson 2014). Šajā laikā Latvijas valdošo partiju politiķu vidū dominēja uzskats, ka sociālās problēmas atrisinās brīvā tirgus ekonomika un nav nepieciešama īpaša sociāli orientēta politika (Eglītis & Lāce 2009 332). Šādas neoliberalizācijas rezultātā Latvijas ekonomikā vērojama izteikta ienākumu un bagātības nevienlīdzība (Brzeziński et al. 2020, 12; Eglītis & Lāce 2009) un salīdzinoši zems vidējais mājsaimniecību bagātības līmenis (Brzeziński et al. 2020).
Šobrīd pieaugošā platformu darba popularitāte Latvijā ir jāskata postpadomju neoliberālo reformu kontekstā. Vairākus gadu desmitus pēc neatkarības atgūšanas valsts noteiktā minimālā alga Latvijā saglabājas ievērojami zemāka par valsts noteikto iztikas minimuma patērētāju grozu un trešā daļa no visiem strādājošajiem saņem minimālo algu. 2022. gadā ēnu ekonomika veidoja 26,5% no IKP, kur nozīmīgākā komponente bija nedeklarētā nodarbinātība (Sauka & Putniņš 2023). Ar atsevišķiem izņēmumiem, arodbiedrību ietekme uz darba apstākļiem ir minimāla (Sommers & Woolfson 2014). Šajā kontekstā platformu darbs, kas valstīs ar augstāku labklājības līmeni tiek uztverts kā nedrošs darbs (skat. piemēram, Barratt et al. 2020; MacDonald & Giazitzoglu 2019; Mendonça et al. 2023; Ravenelle 2019; Zwick 2017), Latvijas apstākļos nešķiet īpaši nedrošāks kā tradicionālā nodarbinātība. Pētījumā par platformu darbiniekiem Gruzijā, konstatēta līdzīga situācija (Diakonidze, 2023). Mūsu intervētie platformās strādājošie, tāpat kā ēdienu kurjeri un taksisti Gruzijā, norāda uz zemu atalgojumu un pārmērīgu darba slodzi iepriekšējās darbavietās, kas nav ļāvusi viņiem saglabāt darba un privātās dzīves līdzsvaru.
Neoliberālisms Latvijā sasaistās arī ar noteiktu darba ētikas un kultūras rāmējumu. Ozoliņa (2019) etnogrāfiskā pētījumā par Nodarbinātības valsts aģentūru atklāj, ka programmās bezdarbnieku atbalstam bieži vien tiek pārlieku pārspīlēta bezdarbnieka atbildība risināt savu situāciju. Savukārt, Hārvijs (2005) norāda, ka neoliberālisms sasaistās ar nacionālisma ideoloģiju, kas sludina “tradicionālās vērtības” un uztur “bailes” par leģitīmu piederību (Harvey 2005). 1990. gados šāds nacionālisms Latvijā veidojās etniskā rāmī – tas bija vērsts pret latviešu krievvalodīgo kopienu, īpaši pret tiem, kas padomju laikā bija iebraukuši no citām padomju republikām un tika skatīti kā padomju pagātnes “atliekas”. Pēc padomju sabrukuma Latvijas valsts viņiem nepiešķīra ne pilsonību, ne politiskās tiesības. Pēdējos gados, līdzīgi tiek nacionālistiski rāmētas bailes no “ienācējiem”, kas varētu vēl vairāk “atšķaidīt” jau tā apdraudēto latviešu nacionālo kopienu (Vulfsons, 2009).
Pārtikas piegādes platformas Rīgā
“Wolt” savu darbību Latvijā uzsāka 2017. gadā, bet “Bolt Food” – 2020. gadā. 2021.gadā, pēc mūsu aplēsēm, balstoties uz platformu komunikāciju medijos un citos avotos, Rīgā strādāja aptuveni 8500 pārtikas piegādes kurjeru. Lielākā daļa no tiem ir reģistrēti kā pašnodarbinātie. Daži ir izveidojuši nelielu uzņēmumu vai izmanto savu esošo uzņēmumu, lai sniegtu piegādes pakalpojumus. Kā pašnodarbinātie vai mazie uzņēmēji kurjeri ir atbildīgi par pārskatu sniegšanu un savu nodokļu nomaksu, ar iespēju izvēlēties starp vairākiem nodokļu režīmiem, kas atšķiras nodokļu pārskatu sarežģītības pakāpē un sociālās apdrošināšanas līmenī. Liela daļa kurjeru, kurus intervējām, veic pēc iespējas mazākas nodokļu iemaksas, izvēloties vismazāk apdrošināto statusu, neuzrādot visus ieņēmumus vai pat neziņojot par ienākumiem vispār. Bolt Food gadījumā iespēja veikt maksājumus skaidrā naudā dod iespēju izvairīties no ienākumu uzrādīšanas pilnībā. Visumā ēdienu piegādes platformās visā pasaulē atbildību par savām sociālajām garantijām un veselības apdrošināšanu uzņemas paši kurjeri. Atsevišķs izņēmums šajā vispārējā praksē ir platforma Wolt, kuras kurjeri ir apdrošināti pret nelaimes gadījumiem darba laikā.
Wolt un Bolt Food, līdzīgi kā citu platformu, kurjeru ikdienas darbs tiek vadīts algoritmiski. Lai gan abām platformām ir noteiktas piegādes likmes – pamatlikme par piegādi plus noteikta maksa par katru veikto kilometru starp restorānu un klientu, – algoritms lielā mērā ietekmē kurjeru iespējas nopelnīt, jo aprēķina piegādes maršrutu un laiku, katra pasūtījuma piegādes maksu un, pats galvenais, sadala ienākošos pasūtījumus kurjeru starpā. Kurjeru iespējas noraidīt neizdevīgus piegādes pieprasījumus ir ierobežotas, jo pārāk daudzu pasūtījumu noraidīšanas gadījumā, platforma kurjeru var sodīt, bloķējot kontu uz noteiktu laiku. Kurjera ienākumi lielā mērā ir atkarīgi no tā, cik bieži un cik “labi apmaksātus” pasūtījumus viņš saņem un cik maz laika jāpavada piespiestā dīkstāvē. Lai gan platformas apgalvo, ka pasūtījumi tiek piešķirti, pamatojoties tikai un vienīgi uz katra kurjera atrašanās vietu, kurjeri ir pārliecināti, ka tiešas sakarības starp atrašanās vietu un iespēju saņemt ienākošo pasūtījumu nav un to ietekmē daudzi mainīgie lielumi.
Kā norādīts arī citos pētījumos (piem. Altenried, 2021), darba uzsākšanas izmaksas pārtikas piegādes kurjera darbā ir salīdzinoši zemas. Tomēr spēja investēt atbilstošā aprīkojumā ievērojami uzlabo kurjeru darba apstākļus un iespējas nopelnīt. Platforma nodrošina t-kreklu, ūdensnecaurlaidīgu jaku un piegādes somu, taču darba drošība un efektivitāte ir atkarīga no pieejas citam aprīkojumam, piem. kurjera piekļuves efektīvam pārvietošanās līdzeklim, telefoniem ar ilglaicīgākām baterijām, aukstam vai lietainam laikam atbilstošam apģērbam u.c. Kurjeriem, kuru rīcībā ir vairāki atšķirīgi transportlīdzekļi (piemēram, velosipēds UN automašīna), ir lielāka iespēja nopelnīt, jo viņi var pielāgoties mainīgiem laika apstākļiem un satiksmes situācijai. Tāpat dzīvesvieta pilsētas centrā, līdzās restorāniem, ir būtiska priekšrocība, jo ļauj kurjeram izmantot brīžus, kad nav pasūtījumu, atpūtai, citam darbam vai pienākumiem.
Metode
Veiktā analīze par platformās strādājošo pieredzi Latvijā balstās 56 daļēji strukturētās, padziļinātās intervijās ar pārtikas piegādes kurjeriem, kuri strādā caur “Wolt” un “Bolt Food” platformām Rīgā. Intervijas tika veiktas laikā no 2022. gada jūlija līdz 2023. gada jūnijam. Visas intervijas tika veiktas publiskās vietās. Pirms intervijas intervējamais tika informēts par pētījuma mērķiem un iegūto datu tālāku izmantošanu. Intervija tika veikta tikai tad, kad saņēmām intervējamā rakstisku piekrišanu. Intervijas vidēji bija stundu garas, atsevišķos gadījumos ieilgstot līdz divām stundām. Visas intervijas tika ierakstītas un transkribētas. Atšifrējumi tika anonimizēti, piešķirot katram atšifrējumam numuru un katram intervējamajam pseidonīmu, kas izmantots tālāk tekstā atstāstot vai tieši citējot katra intervētā teikto.
Neviena no abām platformām nebija gatava sniegt kvantitatīvus datus par saviem kurjera partneriem, tāpēc aplēses par kurjeru skaitu un sociāldemogrāfisko raksturojumu, kas tika izmantots intervējamo izlases veidošanā, autores balstījās publiski pieejamā informācijā. 2022. gada Wolt finansētā Eiropas mēroga aptauja vēsta, ka 80% Wolt kurjeru ir vecumā no 18 līdz 34 gadiem, bet 90% ir vīrieši (Wolt, 2023). Citviet Wolt informējis, ka lielākā daļa kurjeru Latvijā izmanto automašīnas, 20% – velosipēdus, bet 30% strādā pilnu slodzi (Lastovska, 2020). Ir pamats uzskatīt, ka šie sociāldemogrāfiskie dati vienlīdz attiecas uz abām pārtikas piegādes platformām. Datu par imigrantu īpatsvaru kopējā kurjeru populācijā nav, taču mūsu novērojumi liek domāt, ka atšķirībā no nacionālajiem kontekstiem, kur lielākā daļa kurjeru ir nesenie imigranti (Altenried, 2021; Kalleberg, 2009; Lam & Triandafyllidou, 2022), pētījuma veikšanās laikā, Rīgā vairāk nekā puse kurjeru bija vietējie iedzīvotāji (līdzīgi kā Diakonidze, 2023).
Kurjeru atlase intervijām jeb rekrutācija tika mērķtiecīgi orientēta uz iespējami lielāku sociāli demogrāfisko daudzveidību vecuma, dzimuma un imigrantu gadījumā izcelsmes valsts ziņā. Rekrutācija tika veikta gan izplatot informāciju par pētījumu sociālajos medijos, gan vēršoties pie kurjeriem uz ielas. Tā kā jaunie vīriešu kārtas vietējie studenti bija īpaši atsaucīgi sākotnējam aicinājumam sociālajos medijos, tāpēc otrajā interviju posmā uz ielas mērķtiecīgi tika uzrunāti vecāka gadagājuma cilvēki, sievietes un imigranti. Izlases sociāldemogrāfiskais sastāvs ir parādīts sekojošos attēlos:


Katrā intervijā jautājumi aptvēra sekojošas tēmas: a) intervējamā dzīvesgājums un platformu darba izvēle, b) nodarbinātības statusa vērtējums, c) ikdienas rutīna un darba un privātās dzīves līdzsvars, d) algoritmiskās vadības uztvere, e) sadarbība ar citiem kurjeriem un sabiedrības attieksmes uztvere un f) subjektīvi emocionālais platformu darba vērtējums.
Interviju transkriptu analīze un interpretācija tika veikta divos posmos. Pirmajā posmā transkripti tika kodēti atbilstoši sešām jau iepriekš minētajām tēmām, kā arī induktīvi, identificējot no savāktā naratīvā materiāla bāzes izrietošās tēmas. Otrajā posmā fokuss bija tieši uz nedrošības pieredzes analīzi, kā rezultātā tika identificētas trīs intervēto pieredzi strukturējošas dimensijas: a) respondentam pieejamo darba iespēju uztvere, b) platformu darba kā pastāvīga vai pagaidu darba uztvere, un c) emocionālā orientācija.
Tipi
Pamatojoties uz šīm dimensijām, mēs pēc darba uztveres identificējām piecus kurjeru tipus, kam šis darbs ir kā “pagaidu variants”, kā “īslaicīgs slazds”, kā “profesija”, kā “slazds” un kā “dzīvesveids”.
“Pagaidu variants”
Mūsu intervēto platformu kurjeru vidū vislielākais īpatsvars bija tādu, kuri raugās uz platformu darbu kā “pagaidu variantu”, kas ļauj izdzīvot “starpposmā”, kamēr viņi studē, atrodas “starp” diviem darbiem, vai arī kamēr tiek galā ar īslaicīgām grūtībām, kas šajā brīdī traucē veidot ilgtermiņa karjeru. Lai gan šie kurjeri saredz maz alternatīvu iespēju darba tirgū, viņi vērtē kurjera darbu visumā pozitīvi, jo redz to kā īstermiņa posmu garākā ceļā uz sev vēlamo dzīvesveidu. Savu šī brīža situāciju viņi definē kā īstermiņa grūtības un ilgtermiņā saskata attīstības un izaugsmes iespējas.
Daudzi no šī tipa kurjeriem ir gados jauni. Arī citviet veikti pētījumi rāda, ka jaunieši visumā ar platformu darbu ir apmierinātāki nekā vidējā un vecākā paaudze (MacDonald & Giazitzoglu, 2019, 10. lpp.). Savulaik ierastā lineāra tipa karjera – vidusskola, augstākā izglītība, darbs attiecīgajā profesijā un tā tālāk, pakāpeniski vairojot darba pieredzi un audzējot ienākumu līmeni (MacDonald & Giazitzoglu, 2019; Wyn, 2020) – mūsdienu neoliberālisma apstākļos ne tikai Latvijā, bet arī citur, ir kļuvusi jauniešiem arvien nepieejamāka. Būtisks mūsdienu dzīves un karjeras nestabilitātes kompensētājs ir ģimene, kur vecāki arvien ilgāk materiāli atbalsta jauniešus. Šajos apstākļos, daudzi jaunieši izvēlas platformu darbu, lai iegūtu zināmu finansiālu neatkarību no vecākiem.
Piemēram, kāds 20 gadus vecs otrā kursa students saka: “Viss, ko es gribēju ir patstāvība. Kad mācies 12.klasē, sāc justies vainīgs, ka vecāki finansē kaut kādas tavas ne līdz galam nepieciešamās izdarības. Līdz tam es biju strādājis darbus pa vasarām, bet 3 nostrādāti mēneši kafejnīcā nefinansē visu mācību gadu. Tādā ziņā, jā, [darbs platformā] piepildīja manas ekspektācijas, jo sniedza iespēju izvākties no vecākiem un sākt dzīvot atsevišķi. Būt spējīgam nopirkt ēdienu un pārējās lietas, ko sagribējās un kam pietika.” (N0011).
Tāpat kā daudziem jauniešiem citās valstīs, Latvijas jauniešiem platformu darbs ir vienīgais nodarbinātības veids, kas dod iespēju darbu apvienot ar mācībām un dalību citās ārspusskolas aktivitātēs. Citos pētījumos atklāts, ka, piemēram, Lielbritānijā, aptuveni viena trešdaļa no platformās strādājošajiem šo darbu izvēlas, jo neredz citu alternatīvu (MacDonald & Giazitzoglu, 2019, 10. lpp.). Mūsu aptaujātie Latvijas jaunieši gan min, ka redz darba tirgū arī citas iespējas, bet izvēlas platformu darbu, jo tas ir salīdzinoši labāk apmaksāts nekā citas jauniešiem pieejamās darba vietas.
Tomēr šim tipam pieder ne tikai jaunieši, bet arī pieaugušie, kuri izmanto platformu darbu, lai aizpildītu īslaicīgus karjeras robus. Piemēram, kāds piecdesmitgadnieks, kurš aizgājis pensijā pēc 20 gadu dienesta policijā, labprāt strādā, lai lietderīgi aizpildītu laiku. Kādu laiku strādājis kā taksometra šoferis un bijis ar darbu ļoti apmierināts, bet salūzusi automašīna. Par kurjeru plāno strādāt, kamēr radīsies iespēja iegādāties jaunu auto. Kāds cits piecdesmitgadnieks, pēc profesijas metinātājs, pēc padomju režīma sabrukuma strādājis par bārmeni. Vēlāk ilgstoši strādājis celtniecības projektos Zviedrijā, Norvēģijā un Anglijā. Kurjera darbu veic īslaicīgi, jo viens no Anglijā sarunātajiem darbiem aizkavējies.
Rezumējot var teikt, ka liela daļa kurjeru apzinās, ka platformas darbs ir nestabils un negarantē nedz drošību, nedz stabilitāti, bet ir apmierināti ar darbu, jo tas ļauj viņiem īstermiņā atrisināt esošās vajadzības un virzīties uz ilgtermiņa mērķi.
“Īslaicīgs slazds”
Otrs skaitliski būtiskākais tips starp mūsu intervētajiem bija ārvalstu studenti no Āzijas un Āfrikas, kuri ir spiesti strādāt platformās, jo Latvijas vīzu režīms, valodas barjera, kā arī sabiedrībā valdošais ksenofobisms un rasisms ierobežo viņu nodarbinātības iespējas. Tāpēc var teikt, ka viņi ir īslaicīgi iesprostoti šajos darba apstākļos. Daļa no viņiem ir apmierināti, jo tāpat kā iepriekš aprakstītie kurjeri, šīs grūtības uztver kā īslaicīgas. Citi jūtas vīlušies par nespēju piekļūt citām darba tirgus iespējām.
Tāpat kā citviet pasaulē, arī Latvijā esošais vīzu režīms neļauj ārvalstu studentiem strādāt vairāk nekā 20 stundas nedēļā. Daudzi cenšas atrast darbu, kas saistīts ar viņu izglītību, piemēram, grāmatvedībā vai IT sektorā, bet saka, ka vairums darba devēju vēlas, lai darbinieks strādātu vairāk nekā 20 stundas nedēļā. Citus darbus ir grūti savienot ar studijām. Piemēram, daži ārvalstu studenti stāstīja, ka mēģinājuši strādāt kā trauku mazgātāji, bet šis darbs bijis ļoti slikti apmaksāts. Citi izmēģinājuši darbu starptautisku ceļojumu kompāniju zvanu centros, taču tas traucēja studijām, jo bijis jāstrādā pa naktīm.
Vairāki norāda, ka viņu nodarbinātības iespējas ir ļoti ierobežotas, jo daudzi darba devēji dod priekšroku vietējiem. Tas sasaucas ar citiem pētījumiem, kuri norāda uz ksenofobiju pret citām etniskajām grupām un rasēm Latvijas sabiedrībā (Tumule & Milovs, 2022).
Tā kā platformas nekontrolē, cik stundas katrs kurjers strādā, kurjera darbs dod iespēju apiet imigrācijas režīma radītos ierobežojumus. Ārvalstu studenti ar plaformu darba palīdzību atrisina savas ienākumu vajadzības, kamēr mainās viņu imigrācijas statuss vai arī viņi pārceļas dzīvot uz citu valsti vai atgriežas dzimtenē.
“Profesija”
Interesanti, ka starp mūsu intervētajiem kurjeriem bija nozīmīgs skaits tādu, kuri kurjera darbam pieiet kā profesijai, ir apmierināti ar darba apstākļiem un plāno to turpināt darīt pārskatāmā nākotnē. Daļa strādā uz pilnu slodzi, citi apvieno šo darbu ar uzņēmējdarbību vai algotu darbu. Šie kurjeri redz vairākas citas nodarbinātības iespējas, bet izvēlas strādāt platformās, jo šis darbs vislabāk ļauj viņiem tikt galā ar neoliberālu apstākļu radīto nestabilitāti.
Daudzi no šī tipa kurjeriem pamatoja savu izvēli ar salīdzinoši negatīvu iepriekšējo darba pieredzi – neparedzamu darba grafiku, pārmērīgi lielu darba slodzi, kas traucēja viņu darba un privātās dzīves līdzsvaram un aprūpes pienākumiem, regulāri kavētu darba samaksu. Daži ir piedzīvojuši pārlieku kontrolējošu un emocionāli vardarbīgu priekšniecības attieksmi. Viņu skatījumā platformu darbs viņiem sniedz lielāku rīcības brīvību un kontroli pār savu dzīvi un labsajūtu.
Dažiem, no šī tipa kurjeriem, ir mazie uzņēmēji, kuriem darbs pašu uzņēmumā (piemēram, velosipēdu remonta darbnīcā vai elektrotehnikas servisā) sniedz gandarījumu, bet dažkārt nepietiekamus ienākumus. Viņu gadījumā darbs platformā ļauj kompensēt ienākumu nestabilitāti. Citi strādā platformā uz pilnu slodzi vai pat vairākām slodzēm – septiņas dienas nedēļā, no piecām līdz astoņām stundām dienā – un spēj nopelnīt krietni vairāk nekā vidēji apmaksātā algotā darbā.
Piemēram, kāds 36 gadus vecs IT speciālists sācis strādāt par kurjeru, lai “aizpildītu robus” starp IT gabaldarbiem, bet drīz vien sapratis, ka IT darbs neatmaksājas un kā kurjers uz pilnu slodzi viņš var nodrošināt līdzvērtīgus ienākumus, vienlaikus, neizjūtot ar IT darbu saistīto spriedzi. Kurjera darbs, kaut arī nedrošāks, ir vieglāk apvienojams ar viņa ģimenes dzīvi un rūpēm par diviem bērniem. Viņš stāsta: “Ko tagad piedāvā IT darbā? Tas ir par smadzenu čakarēšanu! Tad es labāk izvēlos strādāt sev un es zinu, ka man neviens smadzenes nečakarēs. Strādāju, kad gribu. Ņemu atvaļinājumu, kad gribu. Neesmu ne no viena atkarīgs. … Sieva pasaka jūnijā būs atvaļinājums līdz tādam un tādam un tu zini, tu ieplāno sev tad atvaļinājumu. Nav kam bērnus pieskatīt? Nav problēmas – kamēr sieva darbā, tu sēdi ar bērniem. Viņa atnāk un tu ej uz darbu. Ja viņa kavē, jo sastrēgums tur uz ielām, tev nav jāskrien uz darbu – tu jebkurā brīdī vari iziet. Bezmiegs naktī? Ej Boltā pastrādā.” (N0009)
Kāds cits trīsdesmitgadnieks ar augstāko izglītību biznesa vadībā un elektrotehniķa diplomu, jautāts, kāpēc vairs nestrādā šajā profesijā, atbild: “Mani tas interesē, bet viena lieta ir tā, ka tu dari, jo tev tas interesē, bet otra lieta, ka tas tev jādara profesionāli. Termiņi, ātrums un tevi dzen visu laiku. Nu, nē… “ (N0001). Viņš stāsta, ka ir noguris no saspringtām darba attiecībām un ritma. Darbs platformā viņam dod lielāku brīvības sajūtu un labāku saskaņu ar sevi. Abos gadījumos, platformu darba izvēles pamatā ir nepieciešamība rūpēties par sev tuvāko un paša labklājību, kas ir pretrunā ar pašreizējo tirgus loģiku, kur norma ir tieksme pēc augstiem sasniegumiem un peļņas.
Paliek iespaids, ka šī tipa kurjeri izjūt lielāku kontroli pār savu darbu. Daži pirms platformu laikmeta jau strādājuši par kurjeriem uz pilnu slodzi un ir uzkrājuši ievērojumu pieredzi un prasmes. Viņi šķiet labi pārzina platformu darbības principus, zina savas tiesības, apzinās algoritmu klātbūtni, raugās uz tiem kritiskāk un zināmā mērā spēj saskatīt “robus” algoritmiskajā kontrolē un izmantot tos savā labā. Viņi strādā stratēģiski, izvēloties konkrētus laikus un vietas, kur strādāt, un pārslēdzoties starp vairākiem transporta līdzekļiem (velosipēdu, auto, elektroskrejriteni) pēc iespējas saīsinot tukšos periodus un saņemot labāk apmaksātus pasūtījumus. Daudzi no šiem kurjeriem uztur sakarus savā starpā, dalās ar informāciju par pieprasījuma svārstībām un labākajiem punktiem pasūtījumu saņemšanai.
Piemēram, 24 gadus vecajam Paulam (šeit un turpmāk kurjeru vārdi mainīti) ir maģistra grāds datorzinātnēs. Viņš ir strādājis par video operators un izmēģinājis darbu loģistikā un mazumtirdzniecībā. Pauls strādā kā ēdiena piegādes kurjers sešas līdz septiņas dienas nedēļā, reizēm pat 14 stundas dienā, un ik dienu nopelna vidēji 70 līdz 100 eiro. Viņš izmanto elektrisko vienriteni, ko nopircis speciāli šī darba vajadzībām, un šī investīcija jau sen ir atmaksājusies. Kurjera darbs ļauj viņam nodarboties ar hobiju – videoblogošanu, kas, viņaprāt, nākotnē varētu izvērsties par viņa galveno ienākumu avotu.
Pauls ir priecīgs par savu pašreizējo dzīvesveidu: “Katram savs – man ir draugi, kas sēž ofisos un strādā IT darbus. Es viņiem to nekādā veidā nepārmetu. Esmu priecīgs par to, ka viņiem tas strādā. Viņi arī pelna vairāk par mani. Bet es labāk mazāk tērēju, esmu ielās, baudu pilsētas kustību un dzīvību. Man ļoti svarīga ir laika fleksibilitāte, brīvība, varētu teikt. Lai gan… Man gribas piesardzīgi teikt to vārdu “brīvība”, jo tomēr es diezgan daudz laika atdodu darbam. 14 stundas dienā – tas ir ļoti daudz” (N0014).
Kopumā šī tipa kurjeru stāsti pierāda, ka vismaz daļai ēdienu piegādes kurjeru platformu darbs sniedz lielāku labklājību un kontroli pār saviem dzīves apstākļiem. Līdzīgi kā pārējie kurjeru tipi, arī šie kurjeri kritiski raugās uz platformām. Viņi apzinās, ka platformu darbs ir sociāli nedrošs un ka viņu ienākumi ir atkarīgi no pasūtījumu plūsmas, kura jebkurā brīdī var pārtrūkt. Tomēr uz iepriekšējās darba pieredzes fona, šis darbs viņiem ļauj nodrošināt sabalansētāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un labāku pašsajūtu.
“Slazds”
Ceturtais tips, ko varam nošķirt, ir tie, kuri ir spiesti izvēlēties platformu darbu kā pamatdarbu un neoliberālas valsts politikas un prakses rezultātā ir kļuvuši par šo darba apstākļu ķīlniekiem. Viņi jūtas šajā darbā bezspēcīgi, bet ir spiesti ar to nodarboties, jo dažādu iemeslu pēc nesaredz citas iespējas darba tirgū, tāpēc šo kurjeru tipu varētu dēvēt par tiem, kuriem platformu darbs ir kā “slazds”.
Piemēram, četrdesmitgadniekam Jurim ir divas augstākās izglītības – ekonomikā un jurisprudencē. Viņš nonācis platformu darba “slazdā” apstākļos, ko radījusi finanšu neoliberalizācija. Juris strādājis kā augsta līmeņa vadītājs kāda Zviedrijas uzņēmuma Latvijas filiālē. Saņēmis ļoti labu atalgojumu. Spējis nodrošināt sievu un divus bērnus un saņēmis hipotekāro kredītu, lai iegādātos ģimenes māju. Šī labi nodrošinātā un stabilā dzīve radikāli mainījās 2008.gadā, kad vispārējās ekonomiskās krīzes apstākļos Latvijas ekonomika saruka par 25% un stipri pieauga bezdarbs līmenis. Zviedrijas uzņēmums līdztekus daudziem citiem likvidējis filiāli Latvijā un Juris zaudējis darbu. Krīzes apstākļos, Juris nespējis atrast citu darbu, līdz ar to nespējis pildīt kredītsaistības. Valsts finanšu politika 2008.-2009.gada krīzē bija izteikti neoliberāla – vērsta uz banku, nevis kredītņēmēju interesēm (Sommers & Woolfson, 2014). Savu ieķīlāto māju Juris zaudēja maksātnespējas procesā, pēc kura viņš bankām joprojām ir parādā ceturtdaļmiljonu eiro. Tā kā viņam ir maksātnespējas statuss, viņa kredītsaistības ir nodotas parādu piedzinējiem. Iesaistoties tradicionālās darba attiecības, visu nopelnīto virs valsts noteiktā līmeņa tiesu izpildītāji un parādu piedzinēji var pieprasīt no Jura un Jura darba devēja. Šajos apstākļos, Juris ir spiests strādāt kā kurjers platformā, kura dod Jurim iespēju nedeklarēt visus ienākumus Valsts Ieņēmumu dienestam un tādējādi saglabāt cilvēka cienīgu dzīvi savai ģimenei. Intervijā, jautāts cik nozīmīgi viņam ir ienākumi no platformas darba, viņš saka: “Nu, ja mēs ģimenē varam, tā teikt, nedomājot veikalā iepirkties, braukāt ar mašīnām, nedomājot, cik un kā, tad droši vien nozīmīgi” (N0006). Jura stāstījumā par darbu nojaušama kauna izjūta. Viņš saka, ka sācis strādāt kā kurjers tikko kā platformas ienākušas Latvijas tirgū un ka sākotnēji juties kā vienīgais “baltais” cilvēks, tādējādi rasistiskā veidā norādot, ka šis nav darbs, ar kuru lepoties.
Kredītsaistības kā viens no galvenajiem iemesliem platformu darba izvēlē norāda arī četrdesmitgadniece Signe, kura viena pati audzina meitu (N0024). Arī viņa nonākusi maksātnespējas statusā, jo ņēmusi vairākus kredītus meitas medicīnas izdevumu segšanai. Signe norāda, ka labāku darbu viņai neļauj atrast gan izglītības trūkums, gan nespēja apvienot darbu ar rūpēm par bērnu. Bet viens no galvenajiem iemesliem tieši platformu darba izvēlē bija parādu piedzinēju vēršanās pie viņas darba devēja, kā rezultātā mainījusies darba devēja attieksme pret viņu un viņa bijusi spiesta darbu pamest. Signei atšķirībā no Jura ir daudz pozitīvāka attieksme pret platformu darbu, jo viņas sociālais statuss līdz ar šī darba veikšanu nav pazeminājies.
Savukārt, Aleksandra iespējas Latvijas darba tirgū ierobežo nacionālistiski tonētā Latvijas valodas politika. Aleksandrs ir 57 gadus vecs Latvijas krievvalodīgais, kurš padomju laikā ieguvis industriāli tehnisko koledžas izglītību, 27 gadus strādājis lielākajā alkoholisko dzērienu ražotājā Baltijas valstīs, bet nesen zaudējis darbu kadru saīsināšanas dēļ. Viņa iespējas darba tirgū samazina ne tikai pirmspensijas vecums, bet arī nepietiekamās latviešu valodas zināšanas.
Aleksandra vecāki savulaik iebraukuši Latvijā no citām padomju republikām, bet pats Aleksandrs ir dzimis un audzis Latvijā. Nespēja nokārtot latviešu valodas eksāmenu neļāva viņam iegūt Latvijas pilsonību un līdz ar to ierobežoja iespējas darba tirgū. Aleksandrs labprāt strādātu par taksometra vadītāju, bet arī šajā darbā tiek prasīts sekmīgi nokārtots valodas eksāmens. Tā rezultātā viņš jūtas spiests strādāt platformā. Kad jautājam, ko viņam nozīmē būt neatkarīgam darbuzņēmējam, viņš ar aizvainojumu pret Latvijas valsti atbild: “Principā man tas neko nenozīmē. Valdība no manis izsūc pēdējo centu, ko es te nopelnu” (N0053, tulkots no krievu valodas). Viņš arī norāda, ka “nekas” šajā darbā nepatīk un ka citi uz viņu skatās nievājoši.
No visiem pētījuma ietvaros identificētajiem tipiem, kurjeri, kuri darbu uztver kā “slazdu” atrodas sociāli visnedrošākajā situācijā.
“Dzīvesveids”
Visbeidzot, nelielai mūsu intervēto kurjeru grupai platformu darbs ir “dzīvesveids”. Viņi neilgojas pēc pastāvīgas nodarbinātības, bet šķietami uztver dzīvi kā atsevišķu epizožu jeb haltūru virkni. No vienas puses, viņus var interpretēt kā ektrēmi neoliberālus strādājošos, kuri ir pilnībā pieņēmuši dzīves nestabilitāti un pat netiecas no tās būt pasargāti. No otras puses, viņus varētu interpretēt arī kā tos, kas pilnībā izvairījušies no neoliberālā dzīvesveida, kur ekonomiskās bagātības uzkrāšana un profesionālās karjeras attīstība ir galvenie cilvēka panākumu mēri.
Mūsu intervēto vidū šādi “dzīvesveida” kurjeri ir vecumā no 18 līdz 35 gadiem un nāk no dažādiem sociālajiem slāņiem. Viņi par darbu pārtikas piegādes platformā stāsta kā par vienu dzīves epizodi daudzveidīgu epizožu virknē. Visumā viņi saskata daudz iespēju ar ko nodarboties. Viņu iesaistīšanās ēdienu piegādes darbā ir īslaicīga, jo viņu galvenais mērķis ir gūt šo pieredzi un virzīties tālāk. Visumā, viņi pauž neitrālu vai pozitīvu afektīvu nostāju pret šo darbu.
Piemēram, 20 gadus vecais Krišjānis, vecmāmiņas audzināts bārenis, dzīvo no virknes īslaicīgu “haltūru”. Viņš vienmēr ir izjutis finansiālu spriedzi un kādu laiku bijis pat bezpajumtnieks. Pēdējo gadu viņš ir veicis pārtikas degustāciju veikalā, piedalījies kino uzņemšanas masu skatos, bijis epizodisks aktieris reklāmās, strādājis kā brīvprātīgais dažādos festivālos, kā arī piedalījies tiešraidē straumētā Nutella ēšanas konkursā, ko rīko ASV bāzēta derību platforma. Viņa pastāvīgākais ienākumu avots ir viņa blogs, kur viņš ik pa laikam lūdz cilvēkus ziedot naudu. Krišjānis pusgadu izmēģinājis pārtikas piegādi, bet pēc tam virzījies tālāk uz citām haltūrām.
Šim tipam pieder daudzi mākslinieciski vai radoši noskaņoti cilvēki: mākslinieki, blogeri un mūziķi. Lai gan viņi iesaistās platformu darbā, lai nopelnītu iztiku, šī jaunā darba veida izzināšana un izmēģināšana ir tikpat vitāli svarīga kā naudas pelnīšana. Pretstatā tiem, kas pietuvojas platformu darbam kā darbam, šie kurjeri ir mazāk pragmatiski – mazāk interesējas par algoritmisko kontroli un nemeklē sev izdevīgus robus, un vēlas piedzīvot dzīvi no jauna skatupunkta. Piemēram, jautāta par Bolta darba pozitīvajiem aspektiem, kāda 34 gadus veca topošā produktu dizainere slavēja iespēju tikties ar vietējām slavenībām vai iekļūt telpās, kas parastiem cilvēkiem parasti nav pieejamas, piemēram, nesen uzcelto daudzdzīvokļu namu gaiteņos. Cits intervētais, 35 gadus vecs performanču mākslinieks ar maģistra diplomu ūdens inženierzinātnēs stāstīja par iespēju izmantot WhatsApp čatus kurjeru vidū kā materiālu saviem priekšnesumiem.
Tā kā viņi nemeklē ilgtermiņa piederību, šis tips augstu vērtē to, ka var viegli kļūt par platformā strādājošo un tikpat viegli no tās aiziet, ka darbam nav nepieciešama nekāda identifikācija. Kāds vidusskolas pēdējās klases audzēknis, kurš nāk no turīgas ģimenes un nodarbojas ar mūzikas producēšanu, saka:
“Ja tu negribi strādāt, vari nestrādāt kaut vai mēnesi. Tad pēc mēneša atgriezties, ieejot aplikācijā, nospiest, ka esi online un turpināt strādāt, it kā nekas nav noticis. Man tas ļoti patīk. Man ļoti patīk, ka … man ir daudz vairāk laika darīt to, ko es tiešām arī gribu darīt, un man nav jāseko noteiktam laika grafikam. Man arī ļoti patīk, ka man nav bosa, kuram, tā teikt, vajag atbildēt, ko es esmu darījis, kā es esmu darījis” (N0017).
Šie platformu darbinieki nerunā par dzīvi un darbu kā par drošu vai nedrošu, bet drīzāk koncentrējas uz šīs jaunās un neparastās darba formas sniegtajām iespējām. Nestabilitāti viņi uzskata par normālu viņu dzīvesveida sastāvdaļu.
Secinājumi
Citi pētījumi par platformu darba prekaritāti atklāj atšķirības dažāda veida platformās, piemēram, pārtikas piegādē, kuģošanā, ārštatā, viesmīlībā un citās platformās (Danna, 2020; Ravenelle, 2019; Schor et al., 2020). Šeit veiktā analīze parāda, ka nedrošības pieredze atšķiras pat starp viena veida platformā strādājošajiem un ir jāskata plašākas viņu dzīves situācijas kontekstā, t.i. visi Rīgā strādājošie pārtikas piegādes kurjeri saskaras ar vienādi nedrošiem darba apstākļiem, bet viņu individuālā nedrošības pieredze ir atšķirīga. Daži postpadomju neoliberālisma radīto apstākļu dēļ jūtas iesprostoti platformu darbā. Citiem, gluži otrādi, šis darbs ir ļāvis aizbēgt no neoliberālisma radītajiem darba apstākļiem tradicionālās darba attiecībās, kur arvien pieaugošā optimizācija darbā atsvešina cilvēkus cits no cita un no sevis paša. Vēl citiem platformu darbs palīdz sakārtot dzīvi viņu kopumā nedrošajā dzīves situācijā, dodot iespēju pārdzīvot īstermiņa grūtības un savienot darbu ar citiem pienākumiem.
Mūsu secinājums, ka “profesijas” tipa platformu darbinieki šo darbu vērtē visumā pozitīvi, kontrastē ar citu pētnieku atklāto. Piemēram Schor et al. (2020), uzskata, ka apmierinātība ar platformu darbu ir negatīvi saistīta ar atkarību no tajā gūtajiem ienākumiem — tie, kuri ir vairāk atkarīgi, parasti jūtas mazāk apmierināti (Schor et al., 2020, 841. lpp.). Viņš apgalvo, ka atkarība no platformas “grauj elastību un autonomiju” (Schor et al., 2020, 851. lpp.). Kā jau iepriekš demonstrējām, daļa “profesijas” tipa kurjeru, kuri strādā uz pilnu slodzi, ir ļoti apmierināti ar šo darbu. Mēs skaidrojam šo apmierinātību ar to, ka kopumā šī tipa kurjeri saredz plašas alternatīvas nodarbinātības iespējas un izvēlas platformu darbu, jo tajā, viņuprāt, spēj gūt ne tikai pietiekami lielus ienākumus, bet arī izjūt lielāku autonomiju un brīvību, tostarp lielākas iespējas apvienot darbu ar vaļaspriekiem, ģimeni un dažādiem aprūpes pienākumiem.
Daudzos citviet veiktos pētījumos platformas darbs tiek saistīts ar atsvešinātību un vientulību. Piemēram, Glavins (2021. gads), pētot platformas Kanādā, apgalvo, ka algoritmiskā kontrole rada apstākļus izolācijas un atsvešinātības sajūtai starp kurjeriem (Glavin et al., 2021, 400. lpp.). Kontrastu starp platformās strādājošo pieredzi Latvijā un Kanādā varam skaidrot ar atšķirībām kopējos dzīves apstākļos abās valstīs. Tradicionālās nodarbinātības nestabilitāte un sociālā nedrošība Latvijā padara platformu darba apstākļus salīdzinoši pievilcīgākus. Atsvešinātības un vientulības sajūtas vietā “profesijas”, “pagaidu varianta” un “dzīvesveida” tipu kurjeriem platformu darbs rada labāku darba un dzīves, kā arī darba un ģimenes līdzsvaru, un līdz ar to veselīgāku pašsajūtu. Šis secinājums rezonē ar citiem prekaritātes pētījumiem, kuros uzsvērts, ka nav produktīvi pilnībā nošķirt indivīdu kā darbinieku no viņa kopējiem dzīves apstākļiem, proti, cilvēks ir ne tikai darbinieks, bet arī aprūpētājs, kurš veido solidāras saites un pieķeršanos citiem (Ivancheva & Keating, 2020, 254., 271. lpp.).
Atšķirībā no pētījumiem par platformās strādājošajiem imigrantiem (piem. Altenried, 2021; Lam & Triandafyllidou, 2022), kuros autori parāda, ka platformas ir īpaši pievilcīgas nedokumentētiem imigrantiem, mēs konstatējām, ka lauka darba veikšanas laikā (2022.-2023.gadā) Rīgā vismaz puse no visiem platformās strādājošajiem bija vietējie un lielākā daļa iebraucēju bija ārvalstu studenti ar darba atļaujām. Iespējams, arī starp Rīgā strādājošajiem ir nelegālie imigranti, kurus mums neizdevās sasniegt, tomēr pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, varam uzskatīt, ka tādu ir ļoti maz. Iespējams, ka lielais vietējo pārsvars abās pētījuma ietvaros skatītajās platformās ir skaidrojams ar salīdzinoši neseno platformu ienākšanu Latvijā. Pēc Altenried (2021) novērojumiem, platformas, ienākot jaunos tirgos, izmanto vienu un to pašu stratēģiju – vispirms, lai iekarotu tirgu, platforma piedāvā vietējam darba tirgum konkurētspējīgu atalgojumu, tādējādi piesaistot vietējos. Kad platforma ir ieguvusi stabilu tirgus daļu, tā pakāpeniski pasliktina darba apstākļus un samazina atalgojumu. Rezultātā vietējie jeb “pirmās paaudzes braucēji” pamet darba vietas platformās un tiek aizstāti ar “otro paaudzi” – legālajiem imigrantiem, – bet vēlāk ar trešo – nedokumentētajiem imigrantiem (Altenried, 2021, 9. –10. lpp.). Daudzi mūsu “profesijas” tipa respondenti, kuri kopš ienākšanas Latvijas tirgū strādāja uzņēmumā “Wolt” vai “Bolt”, minēja, kā pēdējā gada laikā būtiski pasliktinājušies darba samaksas un darba apstākļi, tāpēc, iespējams, ka, veicot šo pašu pētījumu vēlāk, šī tipa kurjerus mēs vairs nesastaptu.
Izmantotā literatūra
Altenried, M. (2021). Mobile workers, contingent labour: Migration, the gig economy and the multiplication of labour. Environment and Planning A: Economy and Space. Advance online publication. https://doi.org/10.1177/0308518X211054846
Appel, H., & Orenstein, M. A. (2016). Why did neoliberalism triumph and endure in the post-communist world? Comparative Politics, 48(3), 313–331.
Armano, E., Morani, C., & Murgia, A. (2022). Conceptualizing precariousness: A subject-oriented approach. In J. Choonara, A. Murgia, & R. M. Carmo (Eds.), Faces of precarity: Critical perspectives on work, subjectivities and struggles (pp. 29–44). Bristol University Press.
Barabasch, A., & Merrill, B. (2014). Cross-cultural approaches to biographical interviews: Looking at career transitions and lifelong learning. Research in Comparative and International Education, 9(3), 287–300.
Barratt, T., Goods, C., & Veen, A. (2020). “I’m my own boss…”: Active intermediation and “entrepreneurial” worker agency in the Australian gig-economy. Environment and Planning A: Economy and Space, 52(8), 1643–1661.
Bohle, D., & Greskovits, B. (2007). Neoliberalism, embedded neoliberalism and neocorporatism: Towards transnational capitalism in Central-Eastern Europe. West European Politics, 30(3), 443–446.
Brzeziński, M., Sałach, K., & Wroński, M. (2020). Wealth inequality in Central and Eastern Europe: Evidence from household survey and rich lists’ data combined. Economics of Transition and Institutional Change, 28(4), 637–660.
Butler, J. (2009). Frames of war: When is life grievable? Verso.
Diakonidze, A. (2023). Internalizing precariousness: Experiences of Georgian platform workers. Transfer: European Review of Labour and Research. Advance online publication. https://doi.org/10.1177/10242589231186963
Dörre, K. (2014). Precarity and social disintegration: A relational concept. Journal für Entwicklungspolitik, 30(4), 69–89.
Dunn, M. (2020). Making gigs work: Digital platforms, job quality and worker motivations. New Technology, Work and Employment, 35(2), 232–249.
Eglitis, D. S., & Lace, T. (2009). Stratification and the poverty of progress in post-communist Latvian capitalism. Acta Sociologica, 52(4), 329–349.
Giddens, A. (1991). Modernity and self-identity: Self and society in the late modern age. Stanford University Press.
Glavin, P., Bierman, A., & Schieman, S. (2021). Über-alienated: Powerless and alone in the gig economy. Work and Occupations, 48(4), 399–431.
Harvey, D. (2005). A brief history of neoliberalism. Oxford University Press.
Hudson, M. (2014). Stockholm syndrome in the Baltics. In J. Sommers & C. Woolfson (Eds.), The contradictions of austerity: The socio-economic costs of the neoliberal Baltic model (pp. 4–23). Routledge.
Ivancheva, M., & Keating, K. (2020). Revisiting precarity, with care: Productive and reproductive labour in the era of flexible capitalism. Ephemera: Critical Dialogues on Organization, 20(4), 251–282.
Kalleberg, A. L. (2009). Precarious work, insecure workers: Employment relations in transition. American Sociological Review, 74(1), 1–22.
Lam, L., & Triandafyllidou, A. (2022). Road to nowhere or to somewhere? Migrant pathways in platform work in Canada. Environment and Planning A: Economy and Space. Advance online publication. https://doi.org/10.1177/0308518X221090248
Lastovska, A. (2020, February 24). Hipiji biznesā. Forbes Baltics. https://web.archive.org/web/20210620011516/https://forbesbaltics.com/lv/uznemeji/raksts/wolt-saved-kopa-klientus,-restoranus-un-kurjerpartnerus
MacDonald, R., & Giazitzoglu, A. (2019). Youth, enterprise and precarity: Or, what is, and what is wrong with, the “gig economy”? Journal of Sociology, 55(4), 724–740.
Mason, M. (2010). Sample size and saturation in PhD studies using qualitative interviews. Forum Qualitative Sozialforschung Forum: Qualitative Social Research, 11(3). https://doi.org/10.17169/fqs-11.3.1428
Mau, S. (2015). Inequality, marketization and the majority class: Why did the European middle classes accept neoliberalism? Palgrave Macmillan.
Mendonça, P., Kougiannou, N. K., & Clark, I. (2023). Informalization in gig food delivery in the UK: The case of hyper‐flexible and precarious work. Industrial Relations: A Journal of Economy and Society, 62(1), 60–77.
Millar, K. M. (2014). The precarious present: Wageless labor and disrupted life in Rio de Janeiro, Brazil. Cultural Anthropology, 29(1), 32–53.
Millar, K. M. (2017). Towards a critical politics of precarity. Sociology Compass, 11(6), Article e12483.
Ozoliņa, L. (2019). Politics of waiting: Workfare, post-Soviet austerity and the ethics of freedom. Manchester University Press.
Ravenelle, A. J. (2019). Hustle and gig: Struggling and surviving in the sharing economy. University of California Press.
Sauka, A., & Putnins, T. J. (2023). Shadow economy index for the Baltic countries. SSE Riga. https://www.sseriga.edu/shadow-economy-index-baltic-countries
Schor, J. B., Attwood-Charles, W., Cansoy, M., Ladegaard, I., & Wengronowitz, R. (2020). Dependence and precarity in the platform economy. Theory and Society, 49, 833–861.
Shibata, S. (2020). Gig-work and the discourse of autonomy: Fictitious freedom in Japan’s digital economy. New Political Economy, 25(4), 535–551.
Sommers, J., & Woolfson, C. (Eds.). (2014). The contradictions of austerity: The socio-economic costs of the neoliberal Baltic model. Routledge.
Standing, G. (2011). The precariat: The new dangerous class. Bloomsbury.
Tumule, J., & Milovs, A. (2022). Hate speech and Euroscepticism in Latvia: National report. Latvian Centre for Human Rights.
Wolt (2023, May 9), Only 23% of Wolt couriers have heard about EU’s Platform Work Directive – pan-European study shows platform workers know what they want, but are not being heard. Wolt Blog. https://blog.wolt.com/hq/2023/05/09/pan-european-study-shows-platform-workers-know-what-they-want-but-are-not-being-heard/
Woodcock, J., & Graham, M. (2020). The gig economy: A critical introduction. Polity Press.
Woolfson, C. (2009). Labour migration, neoliberalism and ethno‐politics in the New Europe: The Latvian case. Antipode, 41(5), 952–982.
Wyn, J. (2020). A sociology of youth: Defining the field. Journal of Sociology. Advance online publication. https://doi.org/10.1177/1440783320936739
Zwick, A. (2017). Welcome to the gig economy: Neoliberal industrial relations and the case of Uber. GeoJournal, 83(4), 679–691.