Šī gada 21.martā piedalījos Eiropas darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA – European Agency for Safety and Health at Work) organizētajā seminārā par digitālajās platformās nodarbinātajiem. Seminārā piedalījās eksperti un politikas veidotāji no ES dalībvalstīm un ES institūcijām. EU-OSHA prezentēja nesen pabeigto pētījumu par politiku un praksi saistībā ar digitālās platformas darbu un ietekmi uz darba drošību un veselību. Tas aptver dažāda veida nodarbinātības platformas – gan tādas, kurās pakalpojumi tiek sniegti noteiktā lokācijā (piemēram, ēdienu piegādes platformas kā Bolt un Wolt vai platformas, kurās var nolīgt speciālistu dažādu darbu veikšanai, kā Getapro), gan tādas, kurā tie tiek sniegti attālināti (piemēram, crowdsourcing pakalpojumu vietnes, kā MTurk, vai vietnes, kurās var nolīgt programmētāju vai dizaineri noteiktam uzdevumam, kā UpWork). Citu Eiropas aģentūru un pētniecības institūtu eksperti dalījās ar saviem novērojumiem par platformu nodarbinātību, to tiesisko regulējumu, ar to saistītajiem riskiem un ar politiskajām iniciatīvām, kas mēģina šos riskus mazināt. Semināra noslēgumā visiem dalībniekiem, tostarp arī man, bija iespēja dalīties ar savu pieredzi un novērojumiem par platformu darbu un ar to saistītajiem riskiem un problēmām, kā arī izteikt savus priekšlikumus par to, kā šīs problēmas risināt.
Būtiskākie secinājumi no semināra ir vairāki.
Pirmkārt, digitālās platformas un platformu nodarbinātība ir aktuāla un maz pētīta tēma. Ir paredzams, ka tās aktualitāte Eiropas līmenī tikai pieaugs. Trūkst datu un informācijas par platformās nodarbināto skaitu un platformu darba norisi. Datu nepieejamība apgrūtina platformās nodarbināto tiesību aizsardzību kolektīvā līmenī. Tāpēc jebkurš pētījums, kurš izgaismo platformu darba apjomu, raksturu un platformās nodarbināto pieredzi ir vērtīgs.
Otrkārt, viens no aktuālākajiem jautājumiem no darba politikas veidotāju viedokļa ir platformās nodarbināto statuss. Vairums platformās nodarbināto uz doto brīdi ir pašnodarbināti, tāpēc paši uzņemas riskus par savu veselību un sociālo drošību. Vienlaikus, ir skaidrs, ka daudzi no platformās nodarbinātajiem, tostarp ēdienu piegādes kurjeri, faktiski neatbilst pašnodarbinātā statusam tā tradicionālā izpratnē, jo to, kad un kā viņi saņem pasūtījumu, kā tieši to izpildi un kādu samaksu par to saņem, lielā mērā nosaka platformas. Tā rezultātā platformās nodarbinātie uzņemas visus ar pašnodarbinātību saistītos riskus, bet ļoti mazā mērā bauda ar šo statusu saistīto brīvību.
Treškārt, viena no būtiskākajām platformu darba iezīmēm ir tā saucamā algoritmiskā vadība, kam pakļauti platformās nodarbinātie. Pētījumi rāda, ka tā cieši saistīta ar informācijas un kontroles asimetriju un platformas pieņemto lēmumu necaurspīdīgumu, kā rezultātā platformās nodarbināto rīcībspēja un autonomija ir stipri ierobežota un viņu iespējas aizstāvēt savas intereses individuālā vai kolektīvā līmenī ir nelielas. Viens no risinājumiem ir prasība platformām nodrošināt informācijas un algoritmu caurspīdīgumu, bet konkrētu instrumentu, kā to ieviest, pagaidām nav. Uz šo brīdi kā revolucionārākais risinājums ir Spānijā ieviestais “Riders Law”, kurš uzliek platformām kā pienākumu informēt tajās strādājošos un viņu likumīgos pārstāvjus par algoritmiem, kas tieši ietekmē viņu darbu.
Visbeidzot, ceturtkārt, daudzi no semināra dalībnieku izteiktajiem priekšlikumiem ietvēra ciešāku platformās nodarbināto uzraudzību, kā arī iniciatīvas, kas vērstas uz platformās nodarbināto informēšanu par viņu tiesībām, kuru pamatā ir pieņēmums, ka valsts, municipālās un nevalstiskās institūcijas ir tās, kas pārstāv un aizsargā nodarbināto kolektīvās intereses. Vienlaikus, spriežot pēc mūsu pētījumā veiktajām intervijām, Latvijā tāpat kā daudzviet Austrumeiropā uzticība valsts institūcijām un arodbiedrībām ir ļoti zema. Līdz ar to, iniciatīvas, kuras saistītas ar ciešāku nodarbināto uzraudzību, negūtu atsaucību pašu kurjeru vidū un būtu maz efektīvas. Tāpēc jādomā par iniciatīvām, kas vērstas nevis uz ciešāku nodarbināto uzraudzību, bet uz platformu atvērtību, caurspīdīgumu un atbildību, iespējojot pašus platformās nodarbinātos un atbalstot viņu kolektīvās iniciatīvas. Tostarp, strādājošo pašu iniciatīvas, kas vērstas uz sadarbību un informācijas un kontroles asimetrijas samazināšanu starp platformās strādājošajiem un pašām platformām, kā piemēram, Turkopticon, kas ir vietne, kurā MTurk platformā strādājošie dalās ar informāciju par negodīgiem pasūtītājiem.
Kopumā, ar prieku secinu, ka mūsu pētījumā skatām tēmu, kas ir ļoti aktuāla un kuras aktualitāte tikai pieaugs gan Eiropā, gan visā pasaulē. Tā kā platformas ir jauns fenomens, izpratnes par to trūkst ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē, tostarp kultūrsocioloģiskas izpratnes par to, kā šo darbu uztver un praktizē platformās nodarbinātie un kā digitalizācijas kontekstā mainās darba nozīme un attieksme pret darbu kopumā. Šāda izpratne ir nepieciešama ne tikai, lai skaidrāk aptvertu šodienas sociālo realitāti, bet arī lai saprastu, kā jāmaina institucionālais ietvars, lai tas atbilstu vairs pat ne nākotnes, bet šodienas sabiedrības vajadzībām.